septembris

diskusijas

  • piektdiena, 05.10
    Normunds Naumanis
    Nāve kā politika
    Šokējoša žurnālistika un aktuāla publicistika, pārvērsta mākslas tēlos — tā varētu nosaukt divus spilgtus šī rudens teātra piedzīvojumus, ko piedāvāja mūsu reģiona galvenie starptautiskie teātra festivāli Homo Novus (Rīgā) un Sirenos (Viļņā).
  • piektdiena, 05.10
    Ieva Zole
    par divām festivāla Homo Novus izrādēm
    Ja es spētu īstenot visas glupības, ko fantazēju, mana dzīve būtu nesalīdzināmi labāka
  • piektdiena, 05.10
    Toms Treibergs
    Smagi, bet skaisti
    Valmieriešu veikumam piemīt stipra pēcgarša, pietiekama, lai būtu vērts mērot ceļu uz Vidzemi
  • piektdiena, 05.10
    Анна ГОРСКАЯ, Майя ВЕЙДЕ
    Homo Novus. Счет 3:2 в нашу пользу
    Hынешний фестиваль нового театра Homo Novus, прошедший в Риге с 19 по 29 сентября, принес несколько крупных разочарований, но все равно прошел на ура. Потому что откровений на нем было больше. Мы написали отчет о наиболее ярких моментах фестиваля — узнавайте, вспоминайте, радуйтесь, что в Риге бывает так интересно.
  • piektdiena, 05.10
    Dita Eglīte
    Britu humors un igauņu brīvība
    Šajā rakstā pievērsīšu uzmanību tiem Homo novus pasākumiem, kuros būtiska ir dejas un horeogrāfu klātbūtne.
  • pirmdiena, 01.10
    Krista Burāne
    Klusā deja
    Liekas, ka no visām Homo Novusa piedāvātajām izrādēm Džonatana Barouza un Mateo Fardžiona darbi ir vistuvāk cilvēka radošajai būtībai, aizmirstot par viņa sociālo statusu, psiholoģiju vai dzīvniecisko dabu.
  • piektdiena, 28.09
    Agnese Lūse
    Palīdzi man izturēt šo nakti
    Pārmaiņas pēc ir tik patīkami skatīties mākslu, kas neprasa sarežģītu kodu un simbolu struktūras šifrēšanu un teorētiskas priekšzināšanas, un kas ļauj vienkārši smieties par asprātību, neslēptu un apzinātu muļķošanos.
  • piektdiena, 28.09
    Orests Silabriedis
    Duets sēdus
    No pirmās līdz pēdējai kustībai šis priekšnesums ir mūzika. Turklāt gudri veidota, polifoniski smalka, impulsu saspēlēm bagāta, līdzsvarā starp nejaušo un izstrādāto.
  • trešdiena, 26.09
    Ieva Priediena
    BR.#04 BRISELE
    Tā ir izrāde, kuru brīžiem pat grūti skatīties, bet noteikti jāredz. Kaut vai lai pārbaudītu savas robežas…
  • otrdiena, 25.09
    Sergejs Timofejevs
    Tikšanās telpa
    Man vienmēr ir patikusi Upīša pasāža . Daudzus gadus šeit dzīvoja mani draugi, bet es netālu strādāju un reizēm iegāju kādā no vietējām kafejnīcām uzkost vai iedzert kādu tasi kafijas .
  • otrdiena, 25.09
    Edīte Tišheizere
    Silts septembra vakars
    Vakars ir brīnišķīgs. Deviņi. Upīša pasāža. Man patīk...
  • pirmdiena, 24.09
    Krista Burāne
    Par smēķēšanu
    Lekciju viņš nospēlē lieliski un es jūtos kā studente, kura sēž auditorijā ar advancētu, savu priekšmetu mīlošu pasniedzēju „pie tāfeles“.
  • svētdiena, 23.09
    Krista Burāne
    Reiz bija
    Pēc izrādes kāds saka, ka jaunā dejotāja un māksliniece spēlējoties ar mazām lietām līdzīgi, kā Ņekrošus ar lielajām.
  • svētdiena, 23.09
    Vilnis Vējš
    Meklējot pazudušo darbinieku
    Tomēr es nebeidzu brīnīties – kā šis vairāk nekā stundu garais nenozīmīguma kāpinājums tomēr savādā kārtā man likās bēdīgs?
  • piektdiena, 21.09
    Ieva Zole
    Spiegel im Spiegel
    Tik reti šodienas teātrī, ar dzelžainu precizitāti izvēloties ķieģeļus, no kuriem būvēt izrādi, izdodas radīt tādu izrādes “celtni”, kas neatstāj vienaldzīgu un pēc kuras negribas tā vienkārši doties mājās.
  • ceturtdiena, 20.09
    Baņuta Rubesa
    Septiņas pārdomas
    HOMO NOVUS atklāj 7. Festivālu ar drosmi. Septiņas pārdomas.
  • otrdiena, 18.09
    Ilze Rudzīte
    Saruna ar izrādes Dienu putas režisoru Florianu fon Hoermanu
    Mēs aicinām publiku piedalīties kolektīvā sapnī. Sapnis vienmēr ir dažādu gadījuma rakstura stāstu sajaukums, tomēr īsti nav skaidrs, kuri no tiem ir reāli.
  • pirmdiena, 20.08
    Gundega Laiviņa
    Gaidām festivālu un jūsu atmiņas!
    Meklējam zīdainīti ar baltu ādas krāsu Romeo Kasteluči izrādes BR.#04 Brisele pirmajai ainai, pārbūvējam Upīša Pasāžu...
Cube-Media

 

ISTABAS SERVISS / dzīvā filma
Gob Squad (Berlīne)
Režisors Gob Squad
www.gobsquad.com
  • 27., 28. septembrī 22:00
Viesnīca Albert Hotel
5h
Angļu valodā
Ls 10, 5 (ar atlaidi)

ISTABAS SERVISS

 
Gob Squad ir mākslinieku apvienība, ko deviņdesmito gadu sākumā visai pragmatisku apsvērumu dēļ nodibināja bariņš garmatainu Notingemas Trenta Universitātes studentu. Lai bez maksas iekļūtu slavenajā Glastonberijas rokfestivālā, jaunieši piedāvāja tur uzstāties ar performanci. Šī stratēģija veiksmīgi tika pielietota arī nākošos četrus gadus. 1994. gadā jaunie mākslinieki absolvēja universitāti un radīja pirmo profesionālo darbu The House. Tādēļ oficiāli Gob Squad vēsturi skaita no šī gada. The House tapšanas laikā grupai pievienojās vairāki vācu mākslinieki no Gīsenes Lietišķās teātra zinātnes institūta.
Deviņdesmitie gadi Lielbritānijas mākslā ieviesa vērā ņemamas pārmaiņas. Bijušais NOW Festivāla mākslinieciskais direktors Endrjū Čettī (Andrew Caleya Chetty) šo laiku raksturo: „1994. gadā Lielbritānijā kaut kas mainījās. Sabiedrībā dominēja jaunā e-paaudze un e-kultūras bums bija nenovēršams. Notingema izcēlās ar fantastisku performances mākslinieku, kinorežisoru, mūziķu, un rakstnieku paaudzi. Viņu aktivitātes ietekmēja ne tikai universitātē apgūtais, bet arī mūzika, ko viņi klausījās, filmas, ko viņi skatījās, tehnoloģijas, ar kurām viņi aizrāvās un narkotikas, ko viņi lietoja.”
Gob Squad bija daļa no šīs paaudzes, ikonoklastu teātra piekritēji, kam raksturīgs „pareizā teātra” principu noliegums un atteikšanās no virtuozas aktierspēles par labu īstai klātbūtnei. Viņi nespēlē lomas, viņiem nav režisora, viņi pavada laiku kopā, kopā domā un rada. Šie mākslinieki izvēlas atvērtas un fleksiblas struktūras, attīsta īpašu, tīši diletantisku spēles stilu un rada atbrīvotu atmosfēru, kurā mākslinieku viegli sajaukt ar skatītāju. „Ikonoklastu teātris atbrīvo zemapziņas enerģiju un sagrauj skatītāja priekšstatus”, tā šo fenomenu raksturo ilggadīgā Hamburgas mākslas centra Kampnagel kuratore Gordana Vnuka (Gordana Vnuk).
Gob Squad performancēs, instalācijās, filmās un dzīvajos notikumos atrodams viss minētais, un vēl arī satriecošs humors, romantikas un poēzijas klātbūtne, šķietams rotaļīgums līdzās konceptuālai precizitātei, apkārtesošās realitātes konfrontācija ar masu kultūras klišejām un digitālo pasauli, projektu „ievietošana” urbānajā vidē – birojos, īres namos, veikalos un viesnīcās. Liecības par Gob Squad 13 gadu radošo bilanci sniedz arī vērīga daiļrunīgo nosaukumu un žanrisko apzīmējumu izpēte. Interaktīvs, ilgstošs, radīts īpašai vietai (site-specific), multimediāls, dzīvs un dokumentāls – šādi epiteti raksturo gobskvadiešu izrādes.
Intervējot Gob Squad veterānus Saimonu Villu un Johannu Freiburgu žurnālam Studija, teātra zinātniece Margarita Zieda lūdza komentēt, kas vislabāk raksturo šo grupu. „Mēs vienmēr esam bijuši ļoti romantiski un aizvien esam atvērti raudzījušies ikdienas skaistumā. Esam meklējuši realitātē lietas, ko pazīstam no filmām. Palēninājuma momentus kino, kad tu satiec stacijā kādu, ko mīli. Brīdi, kad palēninātajā kameras kustībā ir visa pasaule – mīloši cilvēki skrien viens otram pretī ar atplestām rokām. Mēs mēģinām savienot reālo pasauli ar mūsu sapņiem un piepildīt mūsu sapņus reālajā dzīvē”, tā Johanna Freiburga. „Mūsu lielā ideja ir savienot dzīvi ar fantāziju karuseli, kas pastāv kino un mākslā. Mēs gribam, lai realitātē tomēr notiktu kaut kas pārsteidzošs. Kad kaut kas ļoti klišejisks, liels un banāls satiekas ar kaut ko ļoti reālu”, piebilst Saimons.
1997.gada documenta x programmētajā izrādē 15 minūtes, lai pakļautos mākslinieku darbības vieta bija metro stacija, bet intereses objekts – pazemes vientuļnieki. Performancē Saucot laiku, kas tika izpildīta stāvvietā, publikai sēžot aplī izvietotās mašīnās, aktieri zvaigžņu un auto lukturu izgaismotajā aplī sauca kosmosā uz neatgriešanos aizsūtīto krievu suni laiku un visus pasaules aizmirstos un zudušos. Viens no grupas dibinātājiem Šons Patens atzīst, ka pilnīgi pietiktu, ja Gob Squad būtu radījis tikai vienu projektu – 1998. gada performanci Uz ko tu skaties?, kas ilga sešas stundas. Mākslinieki ieslēdzās milzīgās stikla kastēs, lai demonstrētu kopdzīves modeļus. Neticami vienkāršais un amizantais pasākums radīja ārkārtīgi nopietnu un sublimējošu efektu. Viņiem izdevās tas, kas nav izdevies nevienam realitātes šovam, kuros redzama tikai viena, sliktākā dzīves daļa - nepārtraukta sacensība. Saki, ko domā (2000) skatuve bija telts mākslīga meža vidū, kur Gob Squad sagaidīja skatītājus savā parastajā noskaņojumā - mēs patiešām gribam jums patikt - un aicināja doties neprātīgā pārgājienā. Šis īsais kolektīvais piedzīvojums aizkustināja un satuvināja tā dalībniekus ciešāk, nekā reizēm to spēj vesela dzīve. Videoinstalācija Uz kurieni tu gribi doties nomirt? (2003) darbojās kā testa mašīna un iemācīja, kā nomirt kopā ar Gob Squad. Tā bija viena no kārtējām ārēji tik uzjautrinošajām pieredzēm, kas patiesībā runā par ilgām, vientulību un skumjām. Tieši skumjas - gaišas, smeldzīgas, sāpīgas, saldas - ir Gob Squad darbu esence. TV ekrāns un telefons bija starpnieks mākslinieka un skatītāja komunikācijā interaktīvajā filmā – tiešraidē Istabas servissPalīdzi man izturēt šo nakti (2003), kas tika izrādīta kādā viesnīcā, ilga veselu bezmiega nakti, un ļāva jebkuram skatītājam piepildīt saldo fantāziju nokļūt ekrāna otrā pusē. Jaunākajā izrādē Es, Monstrs mākslinieki testē tās ikdienas bailes un fobijas, kas mīt cilvēku zemapziņā.
„Teātrī nav daudz kā tāda, ko varētu salīdzināt ar panku kultūru. Bet Gob Squad performancēs ir šis spēks. Es vairs neatceros konkrētas Gob Squad darbu epizodes vai nianses, bet es ļoti skaidri apzinos, ka viņi ir atbrīvojuši manu brīvības izjūtu”, raksta vācu žurnālists un kritiķis Pīters Laudenbahs (Peter Laudenbach), kurš, sākoties 2000. gadam, iztēlojās, ka visa pasaules ir viena liela Gob Squad performance.
Gob Squad ir viesojies Latvijā vairrākkārt - gan ar interaktīvu meistardarbnīcu Aizputē 2005. gadā, gan ar izrādi Super Night Shot festivālā Homo Alibi 2006.