Gob Squad ir mākslinieku apvienība, ko deviņdesmito gadu sākumā visai pragmatisku apsvērumu dēļ nodibināja bariņš garmatainu Notingemas Trenta Universitātes studentu. Lai bez maksas iekļūtu slavenajā Glastonberijas rokfestivālā, jaunieši piedāvāja tur uzstāties ar performanci. Šī stratēģija veiksmīgi tika pielietota arī nākošos četrus gadus. 1994. gadā jaunie mākslinieki absolvēja universitāti un radīja pirmo profesionālo darbu The House. Tādēļ oficiāli Gob Squad vēsturi skaita no šī gada. The House tapšanas laikā grupai pievienojās vairāki vācu mākslinieki no Gīsenes Lietišķās teātra zinātnes institūta.
Deviņdesmitie gadi Lielbritānijas mākslā ieviesa vērā ņemamas pārmaiņas. Bijušais NOW Festivāla mākslinieciskais direktors Endrjū Čettī (Andrew Caleya Chetty) šo laiku raksturo: „1994. gadā Lielbritānijā kaut kas mainījās. Sabiedrībā dominēja jaunā e-paaudze un e-kultūras bums bija nenovēršams. Notingema izcēlās ar fantastisku performances mākslinieku, kinorežisoru, mūziķu, un rakstnieku paaudzi. Viņu aktivitātes ietekmēja ne tikai universitātē apgūtais, bet arī mūzika, ko viņi klausījās, filmas, ko viņi skatījās, tehnoloģijas, ar kurām viņi aizrāvās un narkotikas, ko viņi lietoja.”
Gob Squad bija daļa no šīs paaudzes, ikonoklastu teātra piekritēji, kam raksturīgs „pareizā teātra” principu noliegums un atteikšanās no virtuozas aktierspēles par labu īstai klātbūtnei. Viņi nespēlē lomas, viņiem nav režisora, viņi pavada laiku kopā, kopā domā un rada. Šie mākslinieki izvēlas atvērtas un fleksiblas struktūras, attīsta īpašu, tīši diletantisku spēles stilu un rada atbrīvotu atmosfēru, kurā mākslinieku viegli sajaukt ar skatītāju. „Ikonoklastu teātris atbrīvo zemapziņas enerģiju un sagrauj skatītāja priekšstatus”, tā šo fenomenu raksturo ilggadīgā Hamburgas mākslas centra Kampnagel kuratore Gordana Vnuka (Gordana Vnuk).
Gob Squad performancēs, instalācijās, filmās un dzīvajos notikumos atrodams viss minētais, un vēl arī satriecošs humors, romantikas un poēzijas klātbūtne, šķietams rotaļīgums līdzās konceptuālai precizitātei, apkārtesošās realitātes konfrontācija ar masu kultūras klišejām un digitālo pasauli, projektu „ievietošana” urbānajā vidē – birojos, īres namos, veikalos un viesnīcās. Liecības par Gob Squad 13 gadu radošo bilanci sniedz arī vērīga daiļrunīgo nosaukumu un žanrisko apzīmējumu izpēte. Interaktīvs, ilgstošs, radīts īpašai vietai (site-specific), multimediāls, dzīvs un dokumentāls – šādi epiteti raksturo gobskvadiešu izrādes.
Intervējot Gob Squad veterānus Saimonu Villu un Johannu Freiburgu žurnālam Studija, teātra zinātniece Margarita Zieda lūdza komentēt, kas vislabāk raksturo šo grupu. „Mēs vienmēr esam bijuši ļoti romantiski un aizvien esam atvērti raudzījušies ikdienas skaistumā. Esam meklējuši realitātē lietas, ko pazīstam no filmām. Palēninājuma momentus kino, kad tu satiec stacijā kādu, ko mīli. Brīdi, kad palēninātajā kameras kustībā ir visa pasaule – mīloši cilvēki skrien viens otram pretī ar atplestām rokām. Mēs mēģinām savienot reālo pasauli ar mūsu sapņiem un piepildīt mūsu sapņus reālajā dzīvē”, tā Johanna Freiburga. „Mūsu lielā ideja ir savienot dzīvi ar fantāziju karuseli, kas pastāv kino un mākslā. Mēs gribam, lai realitātē tomēr notiktu kaut kas pārsteidzošs. Kad kaut kas ļoti klišejisks, liels un banāls satiekas ar kaut ko ļoti reālu”, piebilst Saimons.
1997.gada documenta x programmētajā izrādē 15 minūtes, lai pakļautos mākslinieku darbības vieta bija metro stacija, bet intereses objekts – pazemes vientuļnieki. Performancē Saucot laiku, kas tika izpildīta stāvvietā, publikai sēžot aplī izvietotās mašīnās, aktieri zvaigžņu un auto lukturu izgaismotajā aplī sauca kosmosā uz neatgriešanos aizsūtīto krievu suni laiku un visus pasaules aizmirstos un zudušos. Viens no grupas dibinātājiem Šons Patens atzīst, ka pilnīgi pietiktu, ja Gob Squad būtu radījis tikai vienu projektu – 1998. gada performanci Uz ko tu skaties?, kas ilga sešas stundas. Mākslinieki ieslēdzās milzīgās stikla kastēs, lai demonstrētu kopdzīves modeļus. Neticami vienkāršais un amizantais pasākums radīja ārkārtīgi nopietnu un sublimējošu efektu. Viņiem izdevās tas, kas nav izdevies nevienam realitātes šovam, kuros redzama tikai viena, sliktākā dzīves daļa - nepārtraukta sacensība. Saki, ko domā (2000) skatuve bija telts mākslīga meža vidū, kur Gob Squad sagaidīja skatītājus savā parastajā noskaņojumā - mēs patiešām gribam jums patikt - un aicināja doties neprātīgā pārgājienā. Šis īsais kolektīvais piedzīvojums aizkustināja un satuvināja tā dalībniekus ciešāk, nekā reizēm to spēj vesela dzīve. Videoinstalācija Uz kurieni tu gribi doties nomirt? (2003) darbojās kā testa mašīna un iemācīja, kā nomirt kopā ar Gob Squad. Tā bija viena no kārtējām ārēji tik uzjautrinošajām pieredzēm, kas patiesībā runā par ilgām, vientulību un skumjām. Tieši skumjas - gaišas, smeldzīgas, sāpīgas, saldas - ir Gob Squad darbu esence. TV ekrāns un telefons bija starpnieks mākslinieka un skatītāja komunikācijā interaktīvajā filmā – tiešraidē Istabas serviss – Palīdzi man izturēt šo nakti (2003), kas tika izrādīta kādā viesnīcā, ilga veselu bezmiega nakti, un ļāva jebkuram skatītājam piepildīt saldo fantāziju nokļūt ekrāna otrā pusē. Jaunākajā izrādē Es, Monstrs mākslinieki testē tās ikdienas bailes un fobijas, kas mīt cilvēku zemapziņā.
„Teātrī nav daudz kā tāda, ko varētu salīdzināt ar panku kultūru. Bet Gob Squad performancēs ir šis spēks. Es vairs neatceros konkrētas Gob Squad darbu epizodes vai nianses, bet es ļoti skaidri apzinos, ka viņi ir atbrīvojuši manu brīvības izjūtu”, raksta vācu žurnālists un kritiķis Pīters Laudenbahs (Peter Laudenbach), kurš, sākoties 2000. gadam, iztēlojās, ka visa pasaules ir viena liela Gob Squad performance.
Gob Squad ir viesojies Latvijā vairrākkārt - gan ar interaktīvu meistardarbnīcu Aizputē 2005. gadā, gan ar izrādi Super Night Shot festivālā Homo Alibi 2006.