Vilnis Vējš savas pārdomas par pirmo Rabi Mruē izrādi šeit pat HN mājas lapā beidz ar lūgumu nejautāt vai tas, ko dara Libānas mākslinieks, patiešām ir teātris. Un es nejautāšu.
Lekciju viņš nospēlē lieliski un es jūtos kā studente, kura sēž auditorijā ar advancētu, savu priekšmetu mīlošu pasniedzēju „pie tāfeles“.
Stundu garajā priekšnesumā Rabi Mruē izmanto klasiskai lekcija atbilstošus metadoloģiskos paņēmienus –
1) stāstījumu, kurš no personiskās pieredzes tiek virzīts uz vispārinājumu, no ikdienas aprakstiem izaug filozofiskos pārspriedumos;
2) ilustratīvo materiālu powerpoint, foto un video noformējumā;
3) auditoriju uzmundrinošus jokus, mirkļos, kad tā zaudē uzmanību.
Tad, kad Rabi Mruē sāk runāt par lietām, kas mani neinteresē, es varu vērot, kā viņš lasa savu lekciju no lapas, kā kustas viņa lūpas vai kājas zem galdiņa, varu iedomāties, ko es zīmētu uz lapu malām kladē, kuras man nav, kā izskatītos cigaretes dūmi, kurus viņš elegantos apļos izpūstu starp vārdiem, ja vien viņš tēlotu pasniedzēju, kurš smēķē. Ja vien viņš tēlotu kādu, kuram vajadzētu likt atmest smēķēšanu. Ja vien viņš tēlotu. Ja vien izrāde būtu par smēķēšanu. Bet izskatās, ka viņš tēlo to, ka netēlo. Turklāt dara to tik labi, ka pieķert Rabi Mruē melos jeb realitātes fikcijā, nav manos spēkos. Un nav arī interesanti. Tāpēc, ka ir citas daudz aizraujošākas lietas, ko izrādes laikā darīt. Piemēram, domāt. Daudz domāt par Rabi Mruē izstāstītajiem stāstiem no politikas, filozofijas, antropoloģijas, kultūras jomām, un pēc tam pazust vārdos. Apmaldīties tajos un saprast tikai to, ka nekas nav saprotams vai atrodams. Tieši tā pat kā aktiera un režisora personiskajā arhīvā, kurā viņš jau divdesmit gadus nesistemātiski kolekcionē dažādu avīžu rakstus par to, kas notiek viņa valstī. Arhīvā, kurā glabājas pagātnes stāsti, kuri varētu kļūt par nākotnes notikumiem, ja vien kāds tos gribēs izstāstīt no jauna. Kā savus mākslas darbus – izrādēs, performancēs, fotoprojektos vai lekcijās.
Šobrī ir pagājusi pusotra stunda, kopš izrāde ir kļuvusi par pagātnes faktu, bet man uz mēles veidojas ļoti spēcīga nākotnes pēcgarša. Liekas, ka tieši to tad arī ir vērts ielikt atmiņu arhīvā – Kino Rīga mazajā zālē dzirdēto liecību par nākotnes iespējamību, pat zinot to, ka vienīgais, kas mūs gaida, ir nāve.
septembris
diskusijas
-
piektdiena, 05.10Nāve kā politikaŠokējoša žurnālistika un aktuāla publicistika, pārvērsta mākslas tēlos — tā varētu nosaukt divus spilgtus šī rudens teātra piedzīvojumus, ko piedāvāja mūsu reģiona galvenie starptautiskie teātra festivāli Homo Novus (Rīgā) un Sirenos (Viļņā).
-
piektdiena, 05.10par divām festivāla Homo Novus izrādēmJa es spētu īstenot visas glupības, ko fantazēju, mana dzīve būtu nesalīdzināmi labāka
-
piektdiena, 05.10Smagi, bet skaistiValmieriešu veikumam piemīt stipra pēcgarša, pietiekama, lai būtu vērts mērot ceļu uz Vidzemi
-
piektdiena, 05.10Homo Novus. Счет 3:2 в нашу пользуHынешний фестиваль нового театра Homo Novus, прошедший в Риге с 19 по 29 сентября, принес несколько крупных разочарований, но все равно прошел на ура. Потому что откровений на нем было больше. Мы написали отчет о наиболее ярких моментах фестиваля — узнавайте, вспоминайте, радуйтесь, что в Риге бывает так интересно.
-
piektdiena, 05.10Britu humors un igauņu brīvībaŠajā rakstā pievērsīšu uzmanību tiem Homo novus pasākumiem, kuros būtiska ir dejas un horeogrāfu klātbūtne.
-
pirmdiena, 01.10Klusā dejaLiekas, ka no visām Homo Novusa piedāvātajām izrādēm Džonatana Barouza un Mateo Fardžiona darbi ir vistuvāk cilvēka radošajai būtībai, aizmirstot par viņa sociālo statusu, psiholoģiju vai dzīvniecisko dabu.
-
piektdiena, 28.09Palīdzi man izturēt šo naktiPārmaiņas pēc ir tik patīkami skatīties mākslu, kas neprasa sarežģītu kodu un simbolu struktūras šifrēšanu un teorētiskas priekšzināšanas, un kas ļauj vienkārši smieties par asprātību, neslēptu un apzinātu muļķošanos.
-
piektdiena, 28.09Duets sēdusNo pirmās līdz pēdējai kustībai šis priekšnesums ir mūzika. Turklāt gudri veidota, polifoniski smalka, impulsu saspēlēm bagāta, līdzsvarā starp nejaušo un izstrādāto.
-
trešdiena, 26.09BR.#04 BRISELETā ir izrāde, kuru brīžiem pat grūti skatīties, bet noteikti jāredz. Kaut vai lai pārbaudītu savas robežas…
-
otrdiena, 25.09Tikšanās telpaMan vienmēr ir patikusi Upīša pasāža . Daudzus gadus šeit dzīvoja mani draugi, bet es netālu strādāju un reizēm iegāju kādā no vietējām kafejnīcām uzkost vai iedzert kādu tasi kafijas .
-
otrdiena, 25.09Silts septembra vakarsVakars ir brīnišķīgs. Deviņi. Upīša pasāža. Man patīk...
-
pirmdiena, 24.09Par smēķēšanuLekciju viņš nospēlē lieliski un es jūtos kā studente, kura sēž auditorijā ar advancētu, savu priekšmetu mīlošu pasniedzēju „pie tāfeles“.
-
svētdiena, 23.09Reiz bijaPēc izrādes kāds saka, ka jaunā dejotāja un māksliniece spēlējoties ar mazām lietām līdzīgi, kā Ņekrošus ar lielajām.
-
svētdiena, 23.09Meklējot pazudušo darbiniekuTomēr es nebeidzu brīnīties – kā šis vairāk nekā stundu garais nenozīmīguma kāpinājums tomēr savādā kārtā man likās bēdīgs?
-
piektdiena, 21.09Spiegel im SpiegelTik reti šodienas teātrī, ar dzelžainu precizitāti izvēloties ķieģeļus, no kuriem būvēt izrādi, izdodas radīt tādu izrādes “celtni”, kas neatstāj vienaldzīgu un pēc kuras negribas tā vienkārši doties mājās.
-
ceturtdiena, 20.09Septiņas pārdomasHOMO NOVUS atklāj 7. Festivālu ar drosmi. Septiņas pārdomas.
-
otrdiena, 18.09Saruna ar izrādes Dienu putas režisoru Florianu fon HoermanuMēs aicinām publiku piedalīties kolektīvā sapnī. Sapnis vienmēr ir dažādu gadījuma rakstura stāstu sajaukums, tomēr īsti nav skaidrs, kuri no tiem ir reāli.
-
pirmdiena, 20.08Gaidām festivālu un jūsu atmiņas!Meklējam zīdainīti ar baltu ādas krāsu Romeo Kasteluči izrādes BR.#04 Brisele pirmajai ainai, pārbūvējam Upīša Pasāžu...
Par smēķēšanu
24. septembris, 2007