Spiegel im Spiegel
Ar šo Arvo Pērta darbu sākas Kristiana Smedsa iestudētā Kaija Tallinas Von Krahl teātrī. Mūzika, kas tāpat kā ļoti daudzas “prāta spēles” izrādē, ļauj runāt par šo izrādi “analītiski”, aplūkojot visus 21. gadsimta teātrim raksturīgos dekonstrukcijas elementus, izsakot hipotēzes par to, kāpēc tā vai cita hrestomātiskas Čehova lugas vieta izmainīta, un mēģinot precīzi definēt jaunradītā darba vēstījumu, bet negribas. Svešvārdu daudzums iepriekšējā teikumā ir apzināti izvēlēts. Tālab, ka tik reti šodienas teātrī, ar dzelžainu precizitāti izvēloties ķieģeļus, no kuriem būvēt izrādi, izdodas radīt tādu izrādes “celtni”, kas neatstāj vienaldzīgu un pēc kuras negribas tā vienkārši doties mājās.
Smedsa Kaija ir ļoti personiska izrāde tālab, ka viņš gatavs dalīties gan tajā, ko viņš domā par mākslu (jaunām formām), gan mīlestību, gan savā pasaules izjūtā. Tās nav gaišas krāsas, kādās viņš to redz, bet tā ir cilvēciski godīga atzīšanās un augsta atklātības pakāpe, ar kādu viņš dzīvo un strādā.
Par mākslu. Kopš lugas sarakstīšanas laika visaizkustinošākā allaž ir Trepļeva proponētā tēma par mākslā nepieciešamām jaunām formām un atziņa, ka formai tik maz nozīmes, ja vien saturs nāk no dvēseles. Izrādē Juhana Ulfsaka Trepļevs parodē savas mātes – Lembita Ulfsaka tēlotās Arkadinas spēles veidu, un top skaidrs, ka nav jaunu vai vecu formu, bet mākslas pastāvēšanu nosaka tās dzimšana “te un tagad”. Nevis spontanitāte, paviršība vai vēl nebijušu izpausmju meklēšana, bet galējs godprātīgums un atbildība, izvēloties dalīties savā pasaulē, kā arī tikpat liela drosme pieņemt, ka tevi nevēlēsies un nespēs sadzirdēt. Un vienlaikus Smeds savā izrādē eksperimentē ar jaunām formām, vismaz pats sev un aktieru ansamblim liekot meklēt tās robežzonas starp dzīvi un mākslu, kurās tās pārklājas un savstarpēji ietekmē /vai neietekmē viena otru.
Izrādes centrs, protams, ir abi Ulfsaki, tēvs un dēls dzīvē, māte un dēls uz skatuves. Un grūti atbildēt, vai tas, ka pietiekami ekstravagantā ideja Arkadinu likt spēlēt vīrietim, tālab ka asinsradniecība piešķir “autentiskumu”, kamēr dzimumu maiņa to nojauc, skatoties liekas tik organiska, ka pat neapspriežama, liecina par mākslas jaunām formām, lielo spēku vai varbūt to, ka attiecībās starp vecākiem un bērniem, par spīti Freidam, nemaz tik dižas lomas dzimumam nav.
Par mīlestību. Smeds respektē Čehova lugās konsekventi ierakstīto trijstūra formu – a mīl b, b mīl c, c mīl a, visi ir nelaimīgi un neviens no viņiem nav gatavs pagriezties, lai ieraudzītu, ka ne tikai viņi mīl un cieš, bet ka arī viņus šeit mīl un viņu dēļ cieš. Kāpēc neko šai ķēdē nav iespējams mainīt, atbildes, protams, nav. Bet - Smeds ne tikai respektē “nelaimīgu” mīlestību, viņš to poetizē, jo otrreiz “Spiegel im Spiegel” motīvs skan tad, kad Aleksandra Elmā Trigorins pirms aizbraukšanas atvadās no Rīnas Maidres Ņinas.
Par dzīvi. Izrādes sākumā Juhani Ulfsaks runā tekstu “ne no Čehova”, viņš rotaļīgi viegli, tieši vērsdamies pie publikas, pastāsta, ka viss mums te notiek daudzos plānos – pirmajā, otrajā, metapirmajā un fiktīvajā līmenī, proti, viņš ir gan aktieris, gan Juhani, gan Konstantīns Trepļevs, gan Čehovs, proti, viņa domu, t.i. teksta paudējs. Viņš gan nepiebilda, ka tādējādi ir arī vēl Kristians Smeds.
Bet dzīve šai izrādē padarīta par spēli, un arī pati izrāde ir spēle. Spēlē ir noteikumi, te tie vien Trepļevam zināmi. Par katru zaudējumu uz melnās sienas ar baltu krītu tiek novilkta līnija. Ceturtajā reizē Trepļevs pēc sarunas ar māti to palūdz izdarīt Arkadinai. Piekto līniju viņš velk pats – šķērsām pāri iepriekšējām četrām. Un jādomā ir par to, vai arī noteikumi – noruna pašam ar sevi, ka līdz šim zaudējumam es vēl dzīvošu, bet tad gan vairs ne, nāk no Dieva. Es nezinu.
Komentāri (4)
-
1. Rita @ 2007.09.22 22:52, teica:Jā, spoguļi. Vēl jau gan festivāls sākumā, bet var gadīties, ka tieši spoguļi kļūst par tā vadmotīvu. Gan "Kaija", gan "Dienu putas" liek skatītājam uz sevi pašu skatīties. Nav, kur mukt. Nav vērts mukt.
Igauņiem sešas zvaigznes no piecām par aizrautību, par degsmi, par dzīvi. -
2. Dons Pedro @ 2007.09.23 16:43, teica:Teātris
Kāpēc ir aspekti, kuru dēļ man nevis šāds teātris patīk, bet man gribas restaurēt Globe teātri. Pati teatrālisma akcija ir viena un tā pati. Kaut kāds eksperiments eksperimenta pēc man neko neizsaka. Kaut arī sākums man patika, saruna, it kā ārdīt nost to robežu, bet tad pa vidu man šis un tas tā kā ne pārāk... jo, redz Čehovs tāda lieta, viņš vibrē uz filozofiska fona, viņa premisas ir filozofija – viņa darbos nemitīgs refrēns – darbs, filozofija, literatūras nozīme, nāve, vērtīga dzīve, dzīves un sapņu neatbilstība – viņš šito striķi novelk un sakar tur virsū dekorāciju. Čehovs vienlaikus ir arī režisors, tāpēc režisors var atļauties būt Čehovs. Tur var kārt visu ko virsū, kā vien patīk – kā uz veļas auklas, pa kuru staigā cirka māksliniece balerīna, bet karājas veša - visāda, zila, zaļa, autiņi...
Otrā daļa bija mazāk eksperimentāla, tuvāk Čehovam, un tāpēc man patika labāk. Bet sākums bija labs - sēdēšana klusumā, saruna, mēdīšanās – man ļoti mēdīties patīk... Varētu tādu lugu uzvest JRT – šitādi stāsti un mēdīties – piemēram, par Māra Gaiļa vareno braucienu apkārt zemeslodei - piesienam kapteiņa Granta bērnus, sūkāšanu Lembergam, pačurāšanu Labās Cerības ragā. Baigi patīk mēdīties. No sērijas "nevar vienkārši uzrakstīt "alus nav"”. Gailis vēl ir ar runas defektu, nu tur vispār – par liberālismu, Latvijas vareno ceļu. Tieši tādā veidā, kā tas džeks : "Raivo, skrienam uz bufeti, starpbrīdis sācies." Izmēdīt tos, kas pērk Ziemassvētku dāvanas un tos, kas tās nepērk un izmēda pirmos. Vienkārši sēdi uz skatuves viens pats vai tādā pulkā, uzspēlē, kaut ko pastāsti, pamēdies...
-
3. Dons Pedro @ 2007.09.23 16:44, teica:eu, patiešām salikt kopā 80 dienās apkārt zemeslodei un Kapteiņa Granta bērnus - un sanāk Māra Gaiļa, proti, Nilsa Holgersona brīnišķīgais ceļojums uz zoss "Milda" - jahta zoss formā.
-
4. Dons Pedro @ 2007.09.23 16:48, teica:Jā, saruna, jā, familiaritāte, bet ... nesākt filozofēt no skatuves, tai masāžai jābūt imanentai, ir tikai action. Folknera romāni ir tā pati fenomenoloģjija, bet viņš izmet gudrās sentences labi ja kādas 3 pa visu grāmatu, viss ir kustībā, darbībā, norisē, dialogā, neko nevajag naglot klāt ar formulējumiem. Jo vienkāršāk un prastāk, jo filozofiskāk.