Vakars ir brīnišķīgs. Deviņi. Upīša pasāža. Man patīk:
• paņemt baltu kafiju un izdzert, skatoties, kā pulcējas cilvēki;
• satikt sen nesatiktus cilvēkus;
• satrūkties, kad pēkšņi apkārt iedegas prožektori;
• ilgi skatīties, kā pie kafejnīcas galdiņa mierīgi sēž Pēteris Krilovs, un tikai vēlāk pamanīt, ka uz sienas mainās teksti;
• saķert kādu pazīstamu pie rokas un parādīt, kā virs mūsu galvām logā pīpē... Arnolds Liniņš, nopurināt deja vu, jo tas, protams, ir Andris Bērziņš, un aiz viņa muguras istabā notiek ballīte, no kuras viņš ir aizmucis, un brītiņu palasīt viņa domas, un iet tālāk:
• iziet citā pagalmā un skatīties, kā tur sēž un sarunājas Pēteris Krilovs, kaut arī uz viņu nav notēmētas gaismas, bet es zinu, ka te to drīkst – vienkārši skatīties, kā cilvēks sēž un sarunājas;
• vērot, kā pie kafejnīcas stūra kāds, kam vairs nav spēka īsti noturēties kājās, iekārtojas uz krēsla, pūlas aizpīpēt un saprast, kas rakstīts izsniegtajās lapiņās, gandrīz aizdedzina ar cigareti šalli, un tad pēkšņi pieceļas uz aiziet;
• ieķiķināties, jo veselības kluba meitenes ir sapulcējušas bariņā un nesaprot, kā lai tiek ārā, nešķērsojot prožektoru loku;
• skatīties, kā vīrietis stāv gaismās un gaida sievieti, bet neseko ar acīm tām, kas viņam paiet garām, pat aizķerot reizēm ar elkoni, jo viņš laikam zina, ka tā, ko gaida, neatnāks, tāpēc, ka tāds ir stāsts, kas lasāms uz sienas;
• pabrīnīties, kāpēc arī meitene, kas atnāk pēc brītiņa, pat nepaskatās uz vīrieti, kas viņai aiz muguras iznāk pa durvīm ar miskastes maisiņu rokās un mērķtiecīgi dodas to izmest;
• pēkšņā līdzjūtībā lūkoties uz diviem, kas aiz stikla gatavo vakariņas un lako nagus, jo, izrādās, ir tik grūti atrauties no sienas un pāriet pāri apgaismotam laukumiņam pārējo skatītāju acu priekšā.
Dažas minūtēs pāri desmitiem. Uz Marijas ielas, pasāžas ieejas arkas stūrītī ierāvusies, kaut ko gaida tā meitene, kas atnāca par vēlu. Brītiņu pavēroju, kā viņa gaida savu uznācienu.
Pa ceļam uz autobusu pieķeru, ka nevis domāju, bet formulēju savas domas, it kā tās kāds grasītos projicēt virs manas galvas.
Cenšos sēdēt dabiski, jo kāds uz mani skatās no autobusa aizmugures.
Vai es esmu teātris?
Komentāri (1)
-
1. Harijs Tērauds @ 2007.09.25 17:12, teica:Ja meitene būtu atnākusi laikā.....