23. septembris, 2007
Ko gaidīju, to arī dabūju. Jau no pirmajām izrādes minūtēm kļuva skaidrs, ka šis būs ļoti bēdīgs stāsts. Bija arī. Skaidrs, ka galvenais varonis – necils ierēdnis finanšu ministrijā, kas jau pašā sākumā tiek attelots ar nulli sejas vietā, tiks ar katru brīdi arvien vairāk iztēlots par vēl lielāku nulli, vai, precīzāk, vēl mazāk kaut ko (analogus pasaules literatūrā nepārskaitīšu). Rabi Mruē mērķtiecīgi virzīja stāstījumu tā, ka, lai arī notikumā ar pazudušo darbinieku it kā iesaistās arvien vairāk personu, ministrus un premjerministru ieskaitot, mēs tik un tā neuzzinātu nekā būtiska par šo cilvēku, ne notikumu, ne ierēdņa lomu tajā. Sarežģītā shēma, ko asistents zīmēja izrādes laikā, samudžinājās tieši tik tālu, lai vienīgā iespēja to turpināt būtu – nodzēst. Bija jau gaidāms, ka „krimiķis” beigsies ne ar ko – gan tādēļ, ka labi konstruētā jezga risinās virtuālajā pasaulē – mēdiju realitātē, gan tādēļ, ka arī izrādes autora veiktā „žurnalistiskā izmeklēšana” ir, maigi sakot , viena vienīga miglas pūšana. Tas arī tika visnotaļ garšīgi apspēlēts – sīkumaini analizējot vienas informācijas driskas, bet vieglu roku „pazaudējot” kaudzēm citas utt.Tomēr es nebeidzu brīnīties – kā šis vairāk nekā stundu garais nenozīmīguma kāpinājums tomēr savādā kārtā man likās bēdīgs? Kā radās sajūta, ka tas uz mani tomēr kaut kā attiecas? Stāsts par Neko vidē, ko es pat kā tūrists netaisos apmeklēt. Ne jau tāpēc, ka, lūk, pie mums Emsim arī nauda zūd, un vēl jo mazāk tāpēc, ka tiktu atmaskota „vara”, „prese” vai kādas atsevišķas „maitas” .
Kā tam zellim Rabi izdevās? Protams, es pamanīju, ka šim mērķim bija veltītas tieši 4 (tikai četras – gods un slava konsekventam minimālismam) atkāpes no kvazidokumentālā vēstījuma – pirmā, kad klaviermūzikas pavadījumā mums (publikai) tika uzdots iztēloties trīs minūtes kā 16 dienas pilnīgas pazaudēšanās, otrā, kas Rabi iedziedājās (un izlikās, ka ne jau nopietnā nolūkā), trešā, kad pa publikas rokām tika palaista it kā šausmīgi svarīgā kasete ar līķu mazgātāja liecību, kas simboliski piebeidza galveno varoni ne tikai kā personu, bet arī kā objektu. Nu un, protams, beigas, kad meitenēm nebija kam pasniegt gladiolas.
Es gan lāgā nesaprotu, kur autors stāstā par pazudušo ierēdni saskata „cerību”, „eskeipismu” un kritiķis Pjērs Abī Sābs – „iespēju atgriezties” (sk. izrādes anotāciju), jo cilvēka – nulles koncepcijā neietilpst tāda satāvdaļa kā griba. Es, piemēram, noteikti negribētu ne pazust, ne „eksistēt un neeksistēt reizē” (atkal šis kritiķis). Bet, vienalga, es izjutu dīvainu solidaritāti ar stāsta varoni, laikam esam ar autoru viena vecuma, tur tas āķis.
P. S. Dieva dēļ, lūdzu, vismaz šogad nejautājiet: „vai tad tas ir teātris?”!
Komentāri (1)
-
1. Ilmārs Šlāpins @ 2007.09.24 10:31, teica:Dažā labā mūsdienu komēdiju seriālā vai Holivudas filmā ir atrodams sekojošs motīvs – ofisu džungļos, kur virtuālā redzamība un atskaišu sistēma jau sen ir aizēnojusi konkrēta cilvēka veicamos pienākumus, uzrodas kāds darbinieks, kura vienīgais talants ir prasmīga prezentācija. Un izrādās, ka tas mūsu laikos ir pats galvenais – mācēt valdes pilnsapulcē uz baltās tāfeles vai PowerPoint faila palīdzību radīt pārliecinošu efektu. Šāds darbinieks tūdaļ tiek paaugstināts amatā un viņam vispār vairs nekas nav jādara, vien reizēm jākāpj uz korporatīvās skatuves un jāprezentē (raizēm to sauc arī par „pārdošanu”). Cilvēki, kas paši ir saskārušies ar šādu nepieciešamību (un tagad to liek darīt jau skolās), zinās, ka izdarītajam darbam, saražotajam produktam vai ieguldītajiem pūliņiem nav nekāda sakara ar to, kas notiek mistiskajā brīdī, kurā vājākie nosarkst, nosvīst, saļimst, sāk raustīt valodu vai runāt blēņas, bet tie, kuriem ir talants, var pārdot pēdējās blēņas.
Kaut kādā tālā Libānā noticis krimināli koruptīvs skandāls ar pazudušiem miljoniem un nogalinātiem ierēdņiem – vai kaut kas tāds mūs varētu interesēt? Protams, nē. Melnbalti izgriezumi no pabalējušām avīzēm arābu valodā. Nedod Dievs kaut ko tādu pētīt un gandrīz divas stundas analizēt. Taču Rabi Mruē ir acīmredzami apveltīts ar talantu sasaistīt skatītāja uzmanību tā, lai pēc izrādes uzdotie jautājumi būtu nevis par to „kurš galu galā bija slepkava?” vai „cik miljoni patiesībā bija nozagti?”, bet gan par to, ko es īsti šīs izrādes laikā darīju un kas notika manā apziņā. Būsim godīgi, katrs režisors un aktieris gribētu lai skatītājs zālē domātu un mocītos neziņā par sevi, nevis par to, kas notiek uz skatuves. Ja man nav skaidrs, kas notiek uz skatuves, tad kaut kas nav kārtībā ar teātri. Ja man rodas jautājumi, kas saistīti ar mani pašu, tas nozīmē, ka teātris ir bijis pareizs.
Vismazāk man šīs izrādes sakarā gribētos runāt par jaunu formu meklējumiem. Videoprojekcijas, multimediji, dokumentālisms – tas viss ir tik garlaicīgi un labākajā gadījumā noder, lai piesaistītu festivālu kuratoru uzmanību. Pēc izrādes itin mierīgi var iebakstīt ar pirkstu visos tās aprakstos un norādīt uz kļūdām, aplamībām vai pat apzinātu melošanu. Tā nebija monoizrāde, jo aktīvu lomu pildīja otrs dalībnieks, kurš tiešraidē zīmēja stāstītā shēmu. Tā nebija izrāde par pazudušajiem cilvēkiem, jo lielāko daļu aizņēma nozagtās naudas, viltoto pastmarku un korumpēto ierēdņu savstarpējās peripetijas. Beigu beigās kļuva skaidrs, ka runa pat nav par klusu vidusmēra ierēdni, bet gan visai interesantu personību – kultūrisma čempionu, gleznotāju un sporta žurnālistu, kurš ieņēma visai augstu stāvokli Libānas valdības hierarhijā un viņa pazušana gluži dabiski piesaistīja preses uzmanību. Un izrādījās, ka stāsts nav par viņu. Šķiet, nebija pat īsti būtiski, par ko ir stāsts, bet gan tas, ka jebkuru garlaicīgu un neskaidru sižetu iespējams pasniegt tā, lai tas fascinē. Nav pat svarīgi, vai tas ir bijis teātris. Izrāde – jā.