HOMO NOVUS atklāj 7. Festivālu ar drosmi. 7 pārdomas.
1. Risks un drosme. Dzīvajam teātrim (tāds, kas nav sastindzis) piemīt abas īpašības. JTI drosmīgi riskēja, atklājot festivālu ar pirmizrādi – ar pavisam jaunu dramatizējumu, ar Latvijā nepazīstamu režisoru, kas strādā viņam nepazīstamā valodā, adaptējot Latvijā nepazīstamu autoru kopā ar režisoram nepazīstamiem aktieriem, producējot kopā ar viņam nepazīstamu teātri, Valmieras teātri. Par drosmi – aplausi. Taču risks paliek risks. Laboratorijā var saliet kopā arī nepareizus ķīmiskos elementus.
2. Atmiņā paliks scenogrāfa Rūdolfa Bekiča radošums. Bārs, kas kļūst par klavierēm, dīvāns, kas kļūst par viesnīcu, dīvainais ledusskapis, kurā tiek iebāzts varonis un absurdās kastes, kas kļūst par filozofa domu krājumu.
3. Atklāsme bija aktieris Imants Strads, kuram visai drīz derētu spēlēt Vaildu – vai nu pašu Oskaru Vaildu, vai lomu kādā Vailda lugā, jo te nu ir mākslinieks, kam padodas asprātības. Tāds, kas nebaidās. Rūta Kuplā viņu bija pārvērtusi par „jurikulakovisku“ klaunu vislabākajā nozīmē, un priecēja Imanta spēja atdoties absurdam un ļauties pārspīlējumiem un groteskām. Karalis Ibī (Roi Ubu) un citi franču darbi šim aktierim piestāvēs.
Priecēja arī Valmieras veterāns Januss Johansons - ar savu ļoti precīzo nojautu par to, kāds ir stils, pēc kā tiekties, kas ir ritms. Pārējam ansamblim bija krietni grūtāk saprast to melno humoru un ironisko romantismu, ko piedāvāja Vians.
Jāatzīst, ka nebija skaidrs, cik pats režisors saprot iemīļoto Vianu. Viņš meklēja sapņus, taču izrādes noskaņojums neliek sapņot.
4. Kāpēc aktrises ir tik rātnas? Kāpēc pats Kolēns tik bēdīgs? Vai tas ir uzdzīvotājs?
5. Galvenās pārdomas bija par valodu – skatuves valodu, mūzikas valodu, franču, latviešu un vācu valodu, cilvēcisko saskarsmes valodu un par to, cik grūti ir tulkot, un, ka ir lietas, kas ir netulkojamas. Piemēram, DNS vai kolektīvā atmiņa. Skaidrs gan, ka Vianu tulkot jebkurā valodā būtu grūti (grāmatas nosaukums arī angliski skan slikti, un tiek tulkots kā Froth on the Daydream, vai kā kalambūrs – Foam of the Daze). Lai mūs aizrautu, latviešu tulkojumam būtu jābūt šedevram, taču tulkojums, kas skanēja no skatuves, bija smags un lēmums citēt grāmatu arī ielika akmeni izrādes bikšu kabatās. Nelikās, ka radošais ansamblis izjuta to vidi, kuru uzbur Viana franču bohēma, redzams, ka aktieri kustas pēc roka mūzikas kantainiem ritmiem, nevis izjūt džeza sinkopo nevienmērību. You aint got a thing if it aint got that swing. Vians = džezs, bet arī džezu – nevar tulkot.
6. Sarunas pēc izrādes liecināja, ka transkulturālais sadarbības ceļš Latvijā vēl ir grumbuļains. Par spīti tam, ka ir jau 7-tais HOMO NOVUS festivāls. Tāpēc: atkal riskēt. Analizēt rezultātu. Un tad atkal.
7. Kā man patīk Smiļģa māja un balle Smiļģa dārzā ar magritiskajiem lietussargiem miglā. Maģiska dekorācija. Te nu gan bija sapņi.
Komentāri (2)
-
1. Gatis Šmits @ 2007.09.21 13:17, teica:Manuprāt izrāde Dienu putas ir ļoti laba. Romāna notikumi ir eleganti pārtulkoti
teātra valodā. Neskatoties uz brīvo formu, izrāde visā garumā noturēja
manu uzmanību. Prieks, ka izrādē ir daudz interesantu darbību un
detaļu. Ļoti kvalitatīvs darbs ar video. Pirmo reizi redzu, ka video
projekcija uz skatuves negriežas acīs un neliekas "no citas operas".
Brīžiem bija jūtams pirmizrādes saspringums - īpaši Rāviņam. Esmu
drošs, ka ar laiku izrāde iegūs vieglumu. Tā noteikti ir vērtīga
pieredze aktieriem un labs papildinājums Valmieras teātra repertuāram.
-
2. Aste @ 2007.09.21 21:22, teica:Izraade ir shausmiiga - aktieri nezin textu, jauc (aukstu sauc par karstu utml.), meitenes ir drausmiigas (pilniigi izkriit no ritma un gribeetos teikt arii stila). Vieniigais baudaamais ir ala Kulakovs, vinjam - bravo! taapat bravo scenograafijai un muuzikas izveelei! Paareejiem un paareejam notiekoshajam - kauns!