18. septembris, 2007
HN: Vai vari skatītājiem atklāt, par ko būs izrāde? Kam pievērst uzmanību, skatoties šo darbu?Florians: Mēs aicinām publiku piedalīties kolektīvā sapnī. Un sapnis vienmēr ir dažādu gadījuma rakstura stāstu sajaukums. Tomēr īsti nav skaidrs, kuri no tiem ir reāli. Tas arī ir izrādes jautājums: kas ir realitāte, vai mēs varam radīt savu realitāti? Izrāde ir par ļoti vienkāršām lietām - ko nozīmē ticēt īstai mīlestībai, ko nozīmē darīt to, kas tev patiešām patīk, sajust kaut ko īpašu, nevis strādāt un jukt prātā, domājot tikai par naudu. Izrāde ir par ideāliem.
HN: Kāpēc tieši Boriss Vians un Dienu putas?
Florians: Es iemīlējos šai romānā, kad mana pirmā meitene man iedeva to grāmatu izlasīt. Viss sakrita, jo arī romāns ir par pirmo mīlestību. Es bieži domāju, kā to uzvest, un secināju, ka tas nav iespējams. Bet tad mēs ar Rudolfu (scenogrāfs Rudolfs Bekičs) teicām: „Mums vajag darīt kaut ko, kas nav iespējams“.
Šis ir stāsts par sapņošanu. Dažreiz tas ir ļoti skaists sapnis, un dažreiz tas pārvēršas nakts murgā. Kad lasi Viana grāmatu, tā ir līdz apmātībai pilna ar nereālistiskām bildēm. Mans mērķis bija to iztulkot teātra valodā. Mēs gribējām jukt prātā, bet vienlaicīgi palikt tīri. Vienmēr meklējām, kā savienot kaut ko naivu un tīru un pilnīgi traku. Kā savienot vienkāršu stāsta stāstīšanu ar neaprakstāmu teatrālismu, tādu romantiku kā Vējiem līdzi un tādu cinismu kā Simpsoni. Brīžiem pilnīga groteska, gandrīz komikss un nākamajā brīdī kaut kas tīrs un skaidrs.
HN: Vai sajūtat lielu atšķirību temperamentos, metodēs, aktieru pasaules izpratnē…
Florians: Vienmēr, kad tu satiec jaunus cilvēkus, ir jāatrod jauns saziņas ceļš. Nevar apgalvot, ka visiem aktieriem Latvijā ir viena un tā pati metode, skola. Tāpat kā Vācijā. Es nevaru apgalvot, ka ir kaut kas tāds, kas ir raksturīgs visiem latviešu aktieriem. Valmieras aktieri ir ļoti jūtīgi, ļoti iedziļinās iekšējā darbībā, viņus nav viegli atvērt. Tomēr kad tas notiek, tas ir kaut kas īpašs. Man patīk, ka aktieris uz skatuves zina, ko viņš vēlas pateikt. Man tas ir svarīgi.
HN: Ka viņiem ir pašiem savs viedoklis par visu notiekošo?
Florians: Tieši tā.
HN: Vai mēs - latvieši - esam poētiskāki?
Florians: Varbūt, lai gan arī es pats vēlos meklēt kaut ko poētisku. Un man gribētos, ka aktieri, kas ar mani strādā, meklē kaut ko līdzīgu. Ir dažādas jūtīguma pakāpes – nevis atvērties tikai uz mirkli, bet ilgstoši būt vienlaikus uzmanīgam un jūtīgam. Tas ir kaut kas īpašs.