26. septembris, 2007
Izrāde, kura, piedošanu par tik banālo izteicienu, tiešām nevar atstāt vienaldzīgu nevienu no skatītāju zālē sēdošajiem. Viens otrs šoka terapiju saņēmis, pamet zāli jau pirmajās 15 minūtēs. Bet tie, kas izturēs, spēs to novērtēt… Vismaz tās šokējoši iedarbīgo „pēcsajūtu” ….Tā pārbauda mūsu uztveres un apziņas robežas. Tā ir radikāla galējību izrāde, kurā fascinējoša vizualitāte un hiperestetizācija mijas ar vardarbīgāko nežēlību (tādu, uz kuru gandrīz pat nav iespējams skatīties un klausīties – pārņem izmisums un bēgšanas tieksme). Tas ir kā kolektīvs psihoanalīzes seanss, kā arhetipisku kadru parāde, kas sākas ar poētisku un jaunu dzīvību apliecinošu ievadu, pāraug vardarbības un izmisuma skatos, turpinās ar fantasmagoriju un beidzas ar izzušanu laikā un telpā…Bezvārdu izrāde ar suģestējošu iedarbību uz visām maņām un uztveres kanāliem, tāda, kas šķiet turpina darboties zemapziņas līmenī. Tā ir izrāde, kuru brīžiem pat grūti skatīties, bet noteikti jāredz. Kaut vai lai pārbaudītu savas robežas…
Komentāri (14)
-
1. Ieva @ 2007.09.26 14:55, teica:Jau no paša izrādes sākuma centos sevi noskaņot domai par programmā solīto skaņu, krāsu, gaismu efektiem, jo pēc pirmdien apmeklētā seansa K. Sunī, bija skaidrs, ka izrādes vēstījums nebūs "gluds, skaidrs" kā pierasts tradicionālajā teātrī..protams, redzētais pārspēja gaidīto..neteikšu gan, ka vislabākajā nozīmē, jo riebums, drausmas un šausmas, kas pārņēma, skatot ainas ar ārprātīgu vardarbību, mirstoša cilvēka sēcieniem, bija krietni lielāks par vēlmi to visu analizēt vai vienkārši "just līdzi" (tas pat skan tā muļķīgi šīs izrādes kontekstā)..godīgi sakot, lielāko daļu izrādes centos sevi noskaņot neiedziļināties, pat aiztaisīt ausis, acis-atsvešināties no tā, kas notiek uz skatuves..tādā veidā sevi pasargāt..iespējams, tas liecināja par to, ka neesmu šādai izrādei gatava..tādi nebija daudzi..katrā gadījumā - izteiksmes valoda spilgta, aktierspēle pārliecinoša un šausmu filmas-fantastikas-spriedzes efekts panākts vislielākajā mērā.tomēr nezinu, cik cilvēku pasaulē noskatījušies visas 11 Tragedia epizodes..ja tā tomēr izrādītos es, pasaule man liktos viena vienīga .... bedre.
-
2. Anna @ 2007.09.26 21:59, teica:Šausminoša izrāde. Skatoties un vēl krietnu laiku pēc izrādes bija ļoti liels saspringums, varētu pat teikt - morāla trauma. Noteikti vajadzēja liegt ieeju līdz 18 g.v. jo nenobriedušam prātam varētu būt paliekošas sekas uz šo šokējošo izrādi. Tomēr uzskatu, ka bija vērts aiziet, lai ieaudzītu to, ko var redzēt pašos lielākajos murgos.
-
3. Neapmierinātais @ 2007.09.26 22:34, teica:Pilnīgi nekāda reakcija. Skaisti izskatās, bet tikai formas pētniecība, miksējot dažādas zīmes, neveiksmīgi (var jau būt - veiksmīgi) manipulējot ar publiku (skaņa, asinis, sapņu tēli, bērns, vēl tikai dzīvnieku vajadzēja). Lielāka nežēlība jūtama atsevišķās epizodēs Upīša pasāža, kur brīžam tas, kas izlasāms, ir cietsirdīgāks kā izlietas asinis uz skatuves vai marķēta sišana. Pat motociklists pie Marijas ielas atstāj vismaz personiskā neētiskuma sajūtu, lielāku kā skaņu-krāsu-līniju risinājums Dailes teātra lielajā zālē. Izrāde būtu iedarbīgāka, ja izmantotu tikai abstraktus tēlus, resp. video, tēlotājmākslas, trokšņu-mūzikas partitūru.
-
4. hmm @ 2007.09.26 23:22, teica:Annai, manuprāt, nav gluži taisnība. Man ir 16, nejūtu nekādas pshiholoģiskas sekas. Pietam katram jāskatās individuāli - labāk no sākuma izlasīt un saprast, vai tu to maz vēlies redzēt. Nenožēloju pavadīto stundu Dailes teātrī. Kā ne kā nevar jau arī zināt, vai šī izrāde vēl kādu reizi atceļos līdz Latvijai, un nu vismaz vienu daļu no šī cikla es arī gribēju redzēt.
Un vismaz beidzot kāda šausmene ar domu (vairākām) , varbūt būtu labāk, ja jaunieši nāktu uz šāda tipa izrādēm, nevis skatītos kārtējos amerikāņu naudas pelnīšanas gabalus. -
5. hmm @ 2007.09.26 23:24, teica:* psiholoģiskas
:) -
6. surprised @ 2007.09.27 01:32, teica:burvīgi, ārkārtīgi piesātināti, bet mazliet nesaprotami. varbūt kādam ir skaidrība/versijas par to, kas domāts ar ragainā radījuma (kas arī attēlā) tēlu?
-
7. Henrieta Verhoustinska @ 2007.09.27 09:58, teica:Nežēlības teātris citātu laikmetā
Izrāde – līdzība (krieviski ir labs vārds „pritča”) par cilvēka dzīvi, kas no rāpus stāvokļa līdz pazušanai nekurienē ir varmācības pilna cīņa ar paša būtības melnajiem rēgiem, pasaulē mītošās šausmas traktējot kā katrā cilvēkā mītošas (tātad, no katra cilvēka arī izrietošas). Lai arī šī vēsts nav pārāk oriģināla, veids, kādā tā tiek nodota, ir efektīgs un izraisa cieņu. Kasteluči, mēģinot katru fizisko kustību novest līdz ilgstamības galējai robežai (ne vienmēr tas izdodas), apzināti ir atteicies no tādiem emocionāliem „kruķiem” kā mūzika vai aktieru jūtu izpausme, un gaužais klusums, kurā klusi pret grīdu slīd apkopējas slota vai bērniņa un vecā vīra ceļi, ir tikpat iedarbīgs kā hipertrofētā skaņa, stekiem atsitoties pret asiņainu miesu. Būvējot izrādi uz šķietami vienkāršiem, pat klišejiskiem kontrastiem: balts – melns, caururbjoši skaļš – nepanesami kluss, zīdaiņa nevainība – pieaugušo vardarbība, seja – maska, Kasteluči, manuprāt, šajā izrādē pat salīdzinoši „maigi” mēģina realizēt Nežēlības teātra tēva Antonena Arto teatrālās vīzijas – jo Arto teātrī neieredzēja tekstu, saistītu sižetu un aktieru „spēli”, bet alka redzēt kaut ko arhetipiskam rituālam līdzīgu, kas ar savu nežēlību un brutalitāti pārkāptu jebkādus tabu un blieztu skatītājam pakrūtē, atmodinot to no mietpilsoniskā miera. Nav arī jābrīnās, ka katoliskajā Itālijā Societas Raffaello Sanzio savulaik liegts valsts un kultūras ministrijas atbalsts, - jo Dieva jau še nav (tas gan nav traucējis katoliskās Francijas Kultūras Ministrijai piešķirt Kasteluči Mākslas Kavaliera titulu par izrādi Genesis, From the museum of sleep, kuras pirmā daļa it kā balstīta Svētajos rakstos un kas ir pulka nežēlīgāka par BR.#04 Bruxelles/Brussel).
Taču nav arī tā, ka visa izrāde būtu jāuztver trakā nopietnībā. Gana daudz humora/ironijas ir gan pusgadu veca bērna iesaistīšanā (bravo mazajam aktierim!), gan kinematogrāfiskajās alūzijās, gan vienvienīgā pārģērbšanās epizodē apspēlētajos minoritāšu motīvos. Tikko tu, cilvēks, veroties uz skatuvi, atminies Linča filmu grotesko skaistumu vai Metjū Bārnija fantastmagoriskos videotēlus, tā Kasteluči pasmej par šo līdzību, aiztaisot pēdējo „kadru” ar priekškariņu, uz kura, imitējot filmu beigu titrus, liriskas klaviermelodijas (vienīgās visā iestudējumā!) slīd nejaušu burtu kombinācijas. Pasaules un sevis izpratnē netiekot tālāk par haotisku alfabētu.
P.S. Tiem, kas grib uzzināt dažas lietas par teātri, ko Latvijā uzzināt nevar, un kas izrādi nav redzējuši, iesaku nedēļas nogalē aizbraukt uz Viļņu, kur BR.#04 Bruxelles/Brussel rādīs festivālā Sirenos.
-
8. baiba @ 2007.09.27 10:04, teica:Paldies par izrādi, lai arī shausminoša, toties laba...tachu publika, kas 26.09. to skatījās bija nesalīdzināmi briesmīgāka. Negribas jau sprediķot un izlikt savu nīgrumu, bet skatīšhanos tas noteikti ljoti pabojāja. Tāpēc mīļā miera labad nevajadzeetu slimiem cilvēkiem nākt uz teātri, tas taču apdraud pārējo ne-slimo cilvēku veselību un ir nehigēniski. Shkjita, ka eju uz izrādi, tachu sanāca, ka uz kolektīvo kleposhanas seansu, kur skatiitaji laikam bija nolēmuši sacensties kursh vairāk labāk, efektīvāk, skaļāk klusāk izkleposies. Un protams shādu negaidītu specefektu klātesamība visur, kur bija nepiecieshams klusums, diezgan pabojāja izrādes baudīšanu. Ja Klauss Kinskis skatiitos izraadi vinjam naaktos nozjaugt lielaako dalu skatītāju, tachu labi vien ir ka nebija...buutu slaktinjsh zaalee. Taapecc turpaak cieniijamie skatiitaaji vesheljojieties un dzeriet zaaliites, teejinjas, lai maakslu varam baudiit bez trauceekljiem.
-
9. Skrimstla @ 2007.09.27 13:31, teica:Latvijā tādas lietas bieži nav iespējas redzēt. Paldies organizatoriem.
-
10. eta @ 2007.09.27 15:45, teica:jā, klepotāji zālē bija šausmīgi..... viena klepotāja čukstēja: "jā, bet ko es varu darīt....." NENĀC!!! cieni aktierus un citus.
-
11. solvita krese @ 2007.09.27 16:44, teica:Šī izrāde bija diezgan pārsteidzošs notikums. Tas, ka vairāki cilvēki izrādes laikā pameta zāli, šoreiz likās pat inscenējuma veiksmes apiecinājums. Pārsteidza un pārliecināja formālo līdzekļu arsenāls. Minimālisma tradīcijā veidotā scenogrāfija tandēmā ar skaņu spēja radīt patiesi iespaidīgus tēlus.
Pēc izrādes gan nepameta sajūta, ka īsti nav izdevies "izlasīt" visus zīmju kodus un atpazīt references. Iedomājos gan par Pīnas Baušas teātri, gn par Metjū Bārnija filmām. Ja Baušas kustību valoda ļaujas lasīties caur empīriskās, personiskās pieredzes prizmu, tad "Creamaster" ciklu pavada apjomīga izmēra grāmata, kurā skaidrota Bārnija tēlu sistēma un atšifrēta viņa īpašā mitoloģija, bez kuras iepazīšanas filmas interpretējas pavisam savdāk. Šīs izrādes laika, neskatoties uz pārsteidzošo vizuālo valodu, likās ka brīžiem esmu "apmaldījusies tulkojumā". -
12. solvita krese @ 2007.09.27 16:49, teica:Šī izrāde bija diezgan pārsteidzošs notikums. Tas, ka vairāki cilvēki izrādes laikā pameta zāli, šoreiz likās pat inscenējuma veiksmes apiecinājums. Pārsteidza un pārliecināja formālo līdzekļu arsenāls. Minimālisma tradīcijā veidotā scenogrāfija tandēmā ar skaņu spēja radīt patiesi iespaidīgus tēlus.
Pēc izrādes gan nepameta sajūta, ka īsti nav izdevies "izlasīt" visus zīmju kodus un atpazīt references. Iedomājos gan par Pīnas Baušas teātri, gn par Metjū Bārnija filmām. Ja Baušas kustību valoda ļaujas lasīties caur empīriskās, personiskās pieredzes prizmu, tad "Creamaster" ciklu pavada apjomīga izmēra grāmata, kurā skaidrota Bārnija tēlu sistēma un atšifrēta viņa īpašā mitoloģija, bez kuras iepazīšanas filmas interpretējas pavisam savdāk. Šīs izrādes laika, neskatoties uz pārsteidzošo vizuālo valodu, likās ka brīžiem esmu "apmaldījusies tulkojumā". -
13. Krista Burāne @ 2007.09.28 11:36, teica:Formā skaista (gaismas!!, skaņa!! scenogrāfija), bet baisa izrāde pēc kuras noskatīšanās jūtos piekauta un neprātā dusmīga. Īsti nesaprotu, kāpēc vardarbība, kura notiek uz ielas tiek nosodīta, bet vardarbība pret skatītāju tiek pacelta ārpus "laba un ļauna" vai arī ar aplausiem kājās stāvot tiek atzīta par labu esam.
Jā, teātris pēc savas būtības ir manipulatīvs, jā, mēs paši izvēlamies pagulties zem režisora "steka", jā, var piecelties un aiziet, ja vairs nav izturams, BET jautājums ir par tiem, kas paliek zālē. Visticamāk tieši ar viņiem Kastaluči vēlas runāt un varbūt pat izmainīt. Ja vispār vēlas runāt. Un, ko tieši viņš grib teikt? To, ka dzīve ir nežēlīga? To, ka cilvēki nodod, to, ka cilvēki ir vāji? To, ka sistēma izvaro?To, ka galu galā visus sagaida nāve? Un? To visu mēs lieliski zinām. Tas nav nekas jauns. Drīzāk tik vecs, ka to ir iespējams izstāstīt ar piktogrammu palīdzību. Un tieši to, manuprāt, arī dara Kastaluči. Zīmē piktogrammas. Nelaime, manuprāt, ir tā, ka ar piktogrammu palīdzību "uzrakstīt" traģēdiju nav iespējams, lai gan tieši tāds taču esot izrādes mērķis. Varbūt tieši tas arī ir visskumjākais. Šī izrāde ir nenotikusi traģēdija, kas nevis atbrīvo skatītāju katarsei, bet iesviež to vēl dziļākā depresijā...vai arī estētiskā un profesionāli vērtējošā vērojumā. Bet ko tas dod?
Režisors par savu mākslinieciko līdzekli ir izvēlējies vardarbību. Un šajā gadījumā, es nedomāju tikai to asiņaino un ļoti iespaidīgo ainu.
Sišana, protams, ir ļoti sens pedagoģisks līdzeklis. Mēginu atcerēties kādus pozitīvus sišanas piemērus un viss, kas nāk prātā, ir dzenbudistu skolotāji, kuri ar bambusa nūju palīdzību piedabūja dažus skolniekus tuvāk apskaidrībai. Savukārt, rietumu tradīcijā, sišana vienmēr ir bijusi nevis atbrīvošanas, bet pakļaušanas instruments. Un šis, man liekas, nav izņēmuma gadījums, jo par skatuviskās darbības rezultātu kļūst bailes.
Nu....un nafig? (piedodiet šo vienkāršrunu)
P.S.
Lai gan ja godīgi, izrāde nostrādāja...pavisam konkrēti. Un kāds literārs tēls, kuru nākamajā rītā gaidīja nāve, mana datora failos palika dzīvs. Kā protests.
P.P.S
Ak jā. :) Vislabāk man patika komentārs, ka šī izrāde būtu jārāda policistiem. -
14. gundega laiviņa @ 2007.09.28 13:15, teica:Tiem, kurus interesē Romeo Kasteluči izrāžu cikla Tragedia Endogonidia teorētiskais pamatojums, LJTI bibliotēka piedāvā grāmatu, kur skaidrotas visas vienpadsmit Traģēdijas epizodes. LJTI videotēkā atrodas arī filmu cikls Tragedia Endogonidia, kurā ietvertas visu 11 epziožu videoversijas.