Par mūziku bez skaņas, manuprāt, sapņojuši daudzi. Hrestomātiskais piemērs, protams, ir Džona Keidža 1952. gadā komponētais trīsdaļīgais skaņdarbs 4’33” – šo laika nogriezni vēlēts jebkāda instrumenta spēlētājam pavadīt uz skatuves klusējot, proti, neko nedarot. Par britu duetu nevarētu teikt, ka viņi pavada laiku, neko nedarot, taču fakts, ka viņu rosība ir tik ārkārtīgi muzikāla, liek domāt, ka viņi savā ziņā ir Keidža un domubiedru sekotāji. No pirmās līdz pēdējai kustībai šis priekšnesums ir mūzika. Turklāt gudri veidota, polifoniski smalka, impulsu saspēlēm bagāta, līdzsvarā starp nejaušo un izstrādāto. Vienubrīd liekas, ka tā varētu būt Arvo Perta partitūra – abu britu darbības un ne-darbības ritms līdzīgs Perta skaņdarbu dziļdomīgo paužu mijai ar vētrainajiem kāpieniem pa kvintakorda skaņu un citu zvaniņveida pasāžu kāpnēm. Tomēr drīz vien šis iespaids pāriet, jo negribas salīdzināt vairs ne ar ko – tik spilgts un vienreizējs ir abu ironisko un vienlaikus bērnišķīgi aizrautīgo vīru duets. Gandrīz visu izrādes laiku nāk smiekli. Slava Radītājam, neesmu gluži vienīgais, jo ķiķināšana atskan arī no dažām citām rindām. Tomēr visā visumā publika ir ļoti nopietna, koncentrējusies (starp citu, neviens neklepo). Mazliet neērti smieties. Šķiet, ka abiem vīriem uz skatuves nebūtu iebildumu drusku saspēlēties arī ar zālē sēdošajiem, ne tikai vienam ar otru. Ja vaicātu, nu un kas tur smieklīgs, nevarētu atbildēt. Tas ir mūžam neatbildamais jautājums par jūtu frekvencēm vai citiem viļņiem, kas vai nu saista tevi ar konkrēto cilvēku (materiālu, mākslas darbu) un viņa pasaules uzskatu vai nesaista. Pēc „Briseles” šo rindu autoram bija skaidrs, ka ar Kasteluči saruna neiznāktu – tik vienaldzīgu iespaidu atstāja viņa auksti daiļais vēstījums. Ar abiem britiem jūtos mūžību pazīstams, pat nepārmijis ne vārda. Un kas svarīgi – šī izrāde tiklab iederas gan teātra, gan mūzikas, gan dejas festivālā. Brīnišķīgs bezžanra paraugs. Mūziku katrs var pievienot pēc garšas.
Komentāri (3)
-
1. Laima @ 2007.09.28 14:59, teica:Izrāde- fantastiska!! Bez mūzikas. Tikai 2 krēsli, divi cilvēki un kustības.
Manuprāt, puse zālē sēdošo cilvēku no saviļņojuma, sajūsmas un humora apraudājās. Es tai skaitā. Apbrīnojami. :) -
2. Krista Burāne @ 2007.09.28 15:20, teica:Patiešām lielisks pretpols destruktīvajam Kasteluči - dzīvs, silts un radoš. Pats brīnumainākais atklājums, ka mūzika sāk skanēt no klusuma, roku vēdām un smiekliem, ka iekšējā dzirde atveras, lai nospēlētu kustības partitūru.
:) Vēl šodien gribas smaidīt un gaidīt vakaru ar Kluso deju.
-
3. Krista Burāne @ 2007.10.01 11:46, teica:Pēc Klusās dejas noskatīšanās ilgi domāju, kas tieši man patīk Džonatana Barouza un Mateo Fardžiona duetos. Asprātība? Vieglums? Atbrīvotība? Nenopietnība par spīti sviedriem? Smieklu dzimšana no nekā? Ja par „neko“ uzskata mirklīgus acu skatienus, kustības un ritma meistariem izrādes laikā „sarunājoties“ par to, kas notiek uz skatuves un skatītāju zālē. Jūtīgums ar kādu komponists un dejotājs reaģē viens uz otru un pārējiem izrādes dalībniekiem, kuri turpat blakus skatuvei, smejās, klepo, raud, neizslēdz mobilos telefonus vai čukstus apspriež aktieru bikšu piegriezumu? Visticamāk, ka tas viss kopā un vēl dažas vārdos netveramas lietas.
Tomēr visvairāk mani iepriecina viņu spēja nemoralizēt, bet atklāt kustības, skaņas, ritma brīnumus vienlaikus gan abstrakti, gan ļoti personiski. Neapšaubāmi, ka abas jau redzētās dueta izrādes ir nopietni cilvēka ķermeniskās un sajūtu dabas pētījumi, kas ar minimāliem līdzekļiem spilgti demonstrē to, kā darbojas mūsu redze, dzirde, tauste, jā…arī garša un oža. Turklāt nevis tikai aprakstot to un definējot uz skatuves, bet „iedarbinot“ pēc pilnas programmas arī skatītāju zālē sēdošajos, pārvēršot tos no vienkāršiem vērotājiem par aktīviem līdzdalībniekiem. Rezultātā patiešām notiek tas, ko varētu saukt par brīnumu – ir iespējams saklausīt nedzirdamu mūziku, kura tiek spēlēta „Duetā sēdus“, un ieraudzīt neredzamu kustību notikumus „Klusajā dejā“.
Liekas, ka no visām Homo Novusa piedāvātajām izrādēm Džonatana Barouza un Mateo Fardžiona darbi ir vistuvāk cilvēka radošajai būtībai, aizmirstot par viņa sociālo statusu, psiholoģiju vai dzīvniecisko dabu. Apvienojoties komponista un dejotāja asajiem prātiem un emocionālajai atvērtībai, tiek dzemdināts tīras iztēles lauks, kurā skatītājiem ir dota iespēja darīt pilnīgi visu, ko viņi tajā brīdī vēlas. Paldies viņiem par to.
Lūk, tad nu šīs trešās rindkopas beigās arī izdomāju, ka "Klusā deja" ir lielisks iztēles brīvības demonstrējums, kura laikā neviens nevienu necenšas sagruzīt, bet gluži pretēji - dod spēku priekam. Tam, kurš rodas radīšanas laikā.