Mēs vairāk pazīstam Rezo Gabriadzes asprātīgi smeldzīgos kinoscenārijus, pēc kuriem uzņemtās filmas ir kļuvušas par gruzīnu kino klasikas pērlēm (Nebēdā, Kindzadza, Mimino u.c.). Kopumā viņš ir autors vairāk nekā 30 filmām. Daudzi no viņa radītajiem kino tēliem un tekstiem folklorizējušies, piemēram, slavenais „Ku!” no Kindzadza.
Astoņdesmito gadu sākumā, kad padomju cenzūra kino jomā kļuva nepanesama, Gabriadze pievērsās skatuvei un atvēra Tbilisi Marionešu teātri. Tieši marionešu teātris ir atnesis Gabriadzem pasaules slavu – 26 teātra pastāvēšanas gados tas apceļojis vai visu Eiropu, ar sajūsmu uzņemts Amerikā, Kanādā, Meksikā un daudzās citās zemēs, tomēr pats Meistars to neuzskata par savu galveno nodarbošanos. Kādā intervijā Gabriadze saka: “Es esmu nopietns režisors, mākslinieks, rakstnieks, tēlnieks un nevēlos, lai manu vārdu saista tikai ar leļļu teātri.” Gabriadze ir arī burvīgu īso stāstu autors un radījis vairākas nu jau par leģendārām kļuvušas skulptūras, kas veltītas Gogoļa Degunam St. Pēterburgā un Rabinovičam Odesā. Viena no tām – bronzas Čižiks-Pižiks St. Pēterburgas kanālmalā – uzstādīta vismaz astoņas reizes, jo, neskatoties uz diezgan neērto piekļūšanu, kāds entuziasts to regulāri nolaupa.
Par savu ceļu uz teātri pats Gabriadze stāsta šādi: “Tas nenotika pēkšņi. Vienkārši es atdūros pret nepārkāpjamu barjeru. Turklāt man izveidojās konflikts ar Gruzijas Kinostudiju. Man atņēma caurlaidi – tas notika 80. gadā, un no tā laika es ne reizi tur neesmu rādījies. Stāsta, ka tur uz trepēm tagad zāle augot. Tā vai citādi, es izrādījos uz ielas. Visi teātri manā priekšā bija pilnīgi aizvērti, jo es biju bezpartejiskais. Iestāties partijā es vairs nevarēju, jo biju izlasījis Gulaga arhipelāgu. Pēkšņi es atcerējos mazu marionetes lellīti, ko biju nejauši redzējis jaunībā, un tā mani uzvedināja uz domām par teātra veidošanu. Tad es sāku meklēt telpas un mani satrieca kāda veca, veca māja, kuru tobrīd restaurēja. Tajā mājā bija kaut kas ļoti teatrāls. Pēc bezgalīgas staigāšanas pa dažādām instancēm man piešķīra daļu šīs ēkas, otru pusi atvēlot mazāk aizdomīgai iestādei – restorānam. Es jutos kā Robinsons Kruzo, kurš, protams, zināja, kas ir laiva, bet pats nekad to nebija izgatavojis. Bērnībā es negāju uz leļļu teātra izrādēm, tāpēc negrasījos iestudēt izrādes par zaķīšiem un burkāniem. To es vienkārši neprotu. Galu galā es iestudēju Traviatu, kuru nosaucu par Alfrēds un Violeta. Skatītāji ilgi aplaudēja, bet es tā arī nesaņēmos iziet paklanīties.”
90. gados Gabriadze veidojis izrādes Šveicē un Francijā, un tajās piedalījušies tādi slaveni Pītera Bruka aktieri kā Natalie Parry, Bacary Sangary un citi. 2004. gadā Gabriadze iestudēja izrādi Aizliegtie Ziemassvētki jeb dakteris un pacients Barišņikova Dejas fondā Ņujorkā. Gabriadzes gleznas, grafikas un skulptūras papildina ne vienu vien mākslas kolekciju ASV, Krievijā, Vācijā, Japānā un Francijā.
Rezo Gabriadze saņēmis arī augstu atzinību un apbalvojumus – viņš ir Francijas Republikas Komandors, Krievijas prestižās Zelta maskas laureāts, Rustavelli balvas ieguvējs Gruzijā – šeit pieminēti tikai daži no tiem.
Pirms dažiem gadiem krievu valodā iznākusi Marinas Dmitrevskas grāmata Rezo Gabriadzes teātris.
Rezo Gabriadzes teātris (Tbilisi Marionešu teātris) dibināts 1981. gadā Tbilisi. Tas ir viena autora teātris – Gabriadze gan sacer scenārijus, gan kopā ar saviem aktieriem veido marionetes. Iestudētas šādas izrādes – Alfrēds un Violeta (1982), Maršala de Fantjera dimants (1983), Mūsu pavasara rudens 1986), Imperatora Trapezunda meita (1989), Staļingradas kauja (1998), un šopavasar Maskavā pirmizrādi piedzīvojis jaunākais iestudējums – Un ja lokomotīves satiekas.