Uz miniatūras skatuvītes meistara Gabriadzes skumjās lelles un smalkie objekti stāsta dziļi personiskus mīlestības un zaudējuma stāstus, kas atklāj kumeļa Aļošas un viņa mīļotās cirka ķēves Natašas, prātā jukušā zaldāta Ješas, dekadentā gleznotāja un spiega Moldera un daudzu citu likteņus. Tie risinās uz Otrā pasaules kara kauju fona un rāda, cik trausla pasaules lielo notikumu virpulī ir ikviena – gan kareivja, gan skudras – dzīvība.
Rezo Gabriadzes sacerētā izrāde, kuras darbība risinās no 1937. līdz 1943. gadam Berlīnē, Maskavā, Kijevā un Staļingradā, tapusi 1998. gadā, tomēr līdz pat šai dienai nav ne novecojusi, ne zaudējusi savu aktualitāti. Nupat gandrīz mēnesi spēlēta Edinburgas Fringe festivālā, Staļingradas kauja atkal saviļņojusi skatītājus līdz asarām.
No recenzijām par izrādi
„Vizuālie un muzikālie efekti ir tik smalki integrēti izrādē, ka tie skatītāju uzrunā zemapzias līmenī. (…) Šeit tikpat kā nav loģiskas attīstības vai tradicionāla stāsta. Šis teātris ir veidots tā, lai spēlētu tieši uz sirds stīgām, tā ir nebeidzami skumja un nepielūdzami fatāla studija par cilvēka necilvēcību pret otru cilvēku.
Komiskie mirkļi ātri izšķīst sirreālajā un absurdā. Vienīgais publikai iespējamais atvieglojums ir distancēties un ziņkārīgi pavērot veiklo meistarību un tehniskās manipulācijas. (…) Daudzbalsīgais vēstījums mums liek ar visām iekšām izjust gan cilvēka traģisko dabu, gan viņa dvēselisko un garīgo pusi.”
Ann Geracimos, The Washington Times
„Viņu [marionešu] spēlētajās ainās ir vairāk iedarbīga dramatisma nekā lielākajā daļā lugu ar dzīviem aktieriem. (…) Šāds poētisms, tāpat kā šāds episkuma līmenis ir reta parādība teātrī. (…) Autors ir Rezo Gabriadze. Es varu vien slavēt viņa fantāziju, viņa detaļas, viņa cilvēcību un humoru. Bet visvairāk mani uzrunā viņa žēlsirdība. Staļingradas kauja ir drāma, kurā skudrai ir vairāk sirds un reliģiskās izjūtas nekā ģenerālim un visabsurdākajos personāžos atklājas pievilcība un degsme.“
Alastair Macaulau, Financial Times