Apmēram pirms pusgada vācu režisors Florians fon Hoermans kopā ar scenogrāfu Rudolfu Bekiču ieradās Latvijas Jaunā teātra institūtā ar ideju iestudēt Borisa Viana romānu Dienu putas un vēlmi strādāt ar latviešu aktieriem. Šā gada 6. augustā viņš ar Valmieras teātra aktieriem sāka mēģinājumus pie paša veidotā scenārija. LJTI un Valmieras teātra kopproducētā izrāde Dienu putas atklās festivālu Homo Novus 2007 19. septembrī, bet pēc tam būs skatāma Valmieras teātra Apaļajā zālē.
Izrādē pieci romāna varoņi atrodas tādā kā uzgaidāmajā telpā, no kuras viņiem nav izejas. Viņi mēģina no jauna radīt savus dzīves stāstus un rast jēgu savai nāvei (vai dzīvei?), balansējot uz realitātes un fantāzijas robežas. Kā atdzīvināt mīlestību, kas sākumā tik spēcīga, kļūst ikdienišķa un abstrakta un lēnām mirst?
Borisa Viana romāns DIENU PUTAS
“Grāmata būtībā ir par dzīves pārejošo dabu un tik intensīvu mīlestību, it kā mīlēšanās notiktu uz sprāgstošas granātas,” – savā Borisam Vianam veltītajā mājas lapā saka austrāliešu rakstnieks Roberts Vaits (Robert Whyte).
“Ar sev raksturīgo lietu kārtības sagrozīšanu, vērtību noliegšanu un nenoteiktību romāns Dienu putas tomēr ir aizkustinošs mīlas stāsts. […] Kā romāns tas ir vienlaikus neticami vienkāršs un ievērojami komplicēts, savienojot naiva un traģiska spontānuma iespaidu ar bagātīgi ironisku izsmalcinātību.” – tā Dienu putas romānam veltīta pētījuma noslēgumā raksturo Deivids Mekins (David Meakin).
Romāna centrā ir jaunais, bagātais un bezrupīgais Kolēns, kurš kādā jaukā dienā vairāk par visu vēlas iemīlēties. Drīz vien kādā saviesīgā ballītē viņš satiek savu mūža mīlestību – skaisto Kloē. Viņi apprecas un dzīve ir brīnišķīga, līdz Kloē saslimst ar dīvainu slimību. Viņas krūtīs sāk augt ūdensroze, kas izspiež skābekli un apdraud viņas dzīvību. Kolēns visu naudu iztērē ziedos, kuru tuvums vienīgais spēj nomākt ūdensrozi, un ir spiests meklēt darbu. Savukārt, Kolēna draugam Šikam un viņa mīļotajai Alīzei ir viss, lai viņi būtu laimīgi, ja vien Šiks nebūtu apsēsts ar filozofa Žana Sola Partra (kurš aizdomīgi līdzīgs kādam slavenam eksistenciālistam) grāmatu un drēbju pirkšanu, kas viņu galīgi izputina. Tas noved Alīzi līdz Partra slepkavībai un grāmatnīcu dedzināšanai. Vienīgi Kolēna uzticamo pavāru Nikolasu un viņa draudzeni Izīdu neskar traģiskais liktenis, un viņi atbalsta savus draugus līdz galam.
Romāns ir uzbūvēts ar matemātisku precizitāti. Romāna sākumā valdošās gaisīgās putas un hedoniskie burbuļi sairst un nogrimst purvā tāpat, kā jaunības pāri plūstošo enerģiju nomāc pieaugušo pasaules pienākumi un atbildība. Viana aprakstītā materiālā pasaule pilnībā atsaucas uz romāna darbību un tā varoņu pasaules izjūtu. Kad viņi ir jauni un priecīgi, arī pasaule ir jautra un gaisīga. Kad varoņu dzīves aptumšo bezcerība, arī pasaule kļūst tumša un šaura. Romānā minētās Djūka Elingtona dziesmas Kloē, kuras vārdā nosaukta galvenā varoņa Kolēna mīlestība, pilnais nosaukums ir Kloē jeb purva dziesma. Un, šķiet, ka, rakstot romānu, Vians ir sekojis dziesmas struktūrai. “No mākslīgajiem pilsētas džungļiem parādās Kloē, vijīga un nevainojama kā Bena Vebstera saksofona solo, lai atkal izzustu pirmatnējā džungļu purvā.” (Deivids Mekins)
Pēc romāna Dienu putas 1968. gadā ir uzņemta filma, kuras režisors ir Šarls Belmonts. 1981. gadā krievu komponists Edisons Denisovs ir uzrakstījis operu Dienu putas. Bet 2001. gada Berlīnes Kinofestivāla konkursa programmā startēja japāņu režisora Go Riju filma Kloē, kas arī ir šī romāna interpretācija. Par teātra izrādēm nekas nav dzirdēts…
Par Borisu Vianu (1920-1959)
„50. gadu Parīzē Boriss Vians bija viss – dzejnieks, romānu rakstnieks, dziedātājs, musinātājs, aktieris, mūziķis un džeza kritiķis. Viņš bija mans draugs un es viņu kaislīgi apbrīnoju viņa eklektisma, nežēlīgās ironijas un provokācijas garšas dēļ,“ – tā romāna Dienu putas autoru raksturo Luiss Malls (Louis Malle).
Trīsdesmit deviņu gadu laikā Vians paspēja izdzīvot varākas dzīves. Viņš bija ražīgs autors – rakstīja lugas, stāstus, romānus, dzeju, filozofiskas esejas, dziesmu tekstus, rakstus un kritikas žurnāliem un “tulkoja” neeksistējošus amerikāņu lubu romānus (patiesībā viņš pats tos sacerēja ar pseidonīmu Vernons Sallivans). Ieguvis inženiera izglītību prestižajā Parīzes Centrālajā skolā, Vians arī divas reizes ir strādājis šajā profesijā, bet dzīves otrajā pusē viņš pielietoja savas tehniskās zināšanas, lai izgudrotu tādas dīvainības kā, piemēram, elastīgs ritenis. Tajā pat laikā viņš spēlēja trompeti Kloda Abadī (Claude Abadie) orķestrī, kas bija viens no veiksmīgākajiem amatieru deju orķestriem pēckara Francijā. Vians ir sacerējis ap 450 dziesmu un kopā ar Dariusu Mijo (Darius Milhaud) sarakstījis operu Fiesta 1958. gadā. Viņa slavenākā dziesma ir pacifistiskā Dezertieris, kas sacerēta Indoķīnas kara laikā (šo un citas Viana dziesmas var noklausīties šeit: www.borisvian.fr/sommaire.php?to=chansons). Seržs Ginsbūrs ir teicis, ka Viana džeza spēle ir iedrošinājusi viņu mēģināt pašam sacerēt dziesmas. Bet Djūks Elingtons bija Viana meitas Karoles krusttēvs.
Vians bija individuālists. Viņš nekad nepadevās un neaizmirsa savas tiesības būt neērtam, rotaļīgam un paust atšķirīgus uzskatus. Viņa bezkompromisu daba izpaudās, rakstot asas un nesaudzīgas kritikas par džeza koncertiem un ne ar ko nesalīdzināmu prozu, kurai raksturīgas džeza struktūras. Dž. K. L. Skots (J.K.L. Scott) šādi raksturo Viana prozu: “Viana romāni veido atsevišķu grupu, tie visi galu galā nonāk pie nepielūdzami pesimistiska secinājuma, ka dzīve nevar piedāvāt neko tādu, kas netiktu atņemts. No fantastiskās bērnības iztēles un viegluma indivīds nonāk konfliktu, nežēlības un plēsonīgu instinktu pasaulē.” Vēl viņš nosauc Vianu par vienu no lielākajiem, un turklāt, komiskajiem ikonoklastiem, un saka: “Ja iespējams formulēt Viana esenci, tad tā ir romāna Dienu putas pēdējā aina, kas ir vienlaikus komiska un šausminoša.”
Tikpat neparasts kā pats Boriss Vians ir arī stāsts par viņa nāvi. 1958. gada 23. jūnijā viņš ieradies uz “Verona Sallivana” pretrunīgā romāna Es uzspļaušu taviem kapiem ekranizācijas skati kinoteātrī Marbeuf. Viņš nebija apmierināts ar interpretāciju un jau publiski bija konfliktējis ar filmas producentiem, paziņojot, ka nevēlas, lai viņa vārds parādītos titros. Kā stāsta, dažas minūtes pēc filmas sākuma viņš noteicis: “Un šie ir domāti amerikāņi? Ejiet dirst!” Tad viņš sabrucis krēslā un nomiris no sirdstriekas pa ceļam uz slimnīcu.
Boriss Vians sarakstījis desmit romānus, lugas un operu libretus, dzejoļus un kinoscenārijus. Latviešu valodā ir izdoti Viana romāni Dienu putas un Sarkanā zāle, bet www.satori.lv pieejami stāsti Pensionārs un Ugunszdēsējs.
Avots: http://www.toadshow.com.au/rob/
Vairāk par Borisu Vianu:
http://www.toadshow.com.au/rob/ (angļu val.)
http://www.borisvian.fr (franču val.)