Šokējoša žurnālistika un aktuāla publicistika, pārvērsta mākslas tēlos — tā varētu nosaukt divus spilgtus šī rudens teātra piedzīvojumus, ko piedāvāja mūsu reģiona galvenie starptautiskie teātra festivāli Homo Novus (Rīgā) un Sirenos (Viļņā).

Ja es spētu īstenot visas glupības, ko fantazēju, mana dzīve būtu nesalīdzināmi labāka

Valmieriešu veikumam piemīt stipra pēcgarša, pietiekama, lai būtu vērts mērot ceļu uz Vidzemi

Hынешний фестиваль нового театра Homo Novus, прошедший в Риге с 19 по 29 сентября, принес несколько крупных разочарований, но все равно прошел на ура. Потому что откровений на нем было больше. Мы написали отчет о наиболее ярких моментах фестиваля — узнавайте, вспоминайте, радуйтесь, что в Риге бывает так интересно.

Šajā rakstā pievērsīšu uzmanību tiem Homo novus pasākumiem, kuros būtiska ir dejas un horeogrāfu klātbūtne.

Liekas, ka no visām Homo Novusa piedāvātajām izrādēm Džonatana Barouza un Mateo Fardžiona darbi ir vistuvāk cilvēka radošajai būtībai, aizmirstot par viņa sociālo statusu, psiholoģiju vai dzīvniecisko dabu.

Pārmaiņas pēc ir tik patīkami skatīties mākslu, kas neprasa sarežģītu kodu un simbolu struktūras šifrēšanu un teorētiskas priekšzināšanas, un kas ļauj vienkārši smieties par asprātību, neslēptu un apzinātu muļķošanos.

No pirmās līdz pēdējai kustībai šis priekšnesums ir mūzika. Turklāt gudri veidota, polifoniski smalka, impulsu saspēlēm bagāta, līdzsvarā starp nejaušo un izstrādāto.

Tā ir izrāde, kuru brīžiem pat grūti skatīties, bet noteikti jāredz. Kaut vai lai pārbaudītu savas robežas…

Man vienmēr ir patikusi Upīša pasāža . Daudzus gadus šeit dzīvoja mani draugi, bet es netālu strādāju un reizēm iegāju kādā no vietējām kafejnīcām uzkost vai iedzert kādu tasi kafijas .

Vakars ir brīnišķīgs. Deviņi. Upīša pasāža. Man patīk...

Lekciju viņš nospēlē lieliski un es jūtos kā studente, kura sēž auditorijā ar advancētu, savu priekšmetu mīlošu pasniedzēju „pie tāfeles“.

Pēc izrādes kāds saka, ka jaunā dejotāja un māksliniece spēlējoties ar mazām lietām līdzīgi, kā Ņekrošus ar lielajām.

Tomēr es nebeidzu brīnīties – kā šis vairāk nekā stundu garais nenozīmīguma kāpinājums tomēr savādā kārtā man likās bēdīgs?

Tik reti šodienas teātrī, ar dzelžainu precizitāti izvēloties ķieģeļus, no kuriem būvēt izrādi, izdodas radīt tādu izrādes “celtni”, kas neatstāj vienaldzīgu un pēc kuras negribas tā vienkārši doties mājās.

HOMO NOVUS atklāj 7. Festivālu ar drosmi. Septiņas pārdomas.

Mēs aicinām publiku piedalīties kolektīvā sapnī. Sapnis vienmēr ir dažādu gadījuma rakstura stāstu sajaukums, tomēr īsti nav skaidrs, kuri no tiem ir reāli.