Līdz šim vērienīgākais 21. gadsimta notikums Eiropas teātrī neapšaubāmi ir Romeo Kasteluči un Socìetas Raffaello Sanzio dramatiskais cikls Tragedia Endogonidia (2002-2004), kas sastāv no vienpadsmit epizodēm, saistītām ar desmit Eiropas pilsētām – Čezenu, Aviņonu, Berlīni, Briseli, Bergenu, Parīzi, Romu, Strasbūru, Londonu un Marseļu. Festivāls Homo Novus piedāvā ceturto cikla epizodi BR.#04 Brisele.
Tragedia Endogonidia ir atvērta sistēma, kas, nepārtraukti mainoties, ir tapusi trīs gadu laikā. Katra cikla izrāde atspoguļo nākamo attīstības pakāpi - par to progresiju liecina nosaukumos ietvertais numurs. Katras epizodes nosaukumā ietvertā pilsēta, savukārt, iezīmē traģēdijas ceļojumu caur Eiropai no ģeogrāfiskā un vēsturiskā aspekta.
Vārds endogonidia apzīmē vienkāršos organismus, kas pateicoties šūnu dalīšanās procesam, ir spējīgi reproducēties bezgalīgi. Traģēdija, savukārt, liecina par beigām. Tragedia Endogonidia tulkojama kā beigu bezgalība.
Katrā epizodē mākslinieki uzdod vienu un to pašu jautājumu citā formā: Kā šeit un tagad radīt un attēlot mūsdienu traģēdiju? Antīkā traģēdija piektajā gadsimtā pirms Kristus bija demokrātiskās grieķu pilsētas simbols. Šo pilsētu tāpat kā visu sabiedrību vienoja ticība mītam un vēsturei. Mūsdienu sadalītajā, fragmentētajā sabiedrībā, kuras indivīdi jūtas izolēti, ievainojami un apdraudēti, šī ticība ir mirusi. Kā lai attēlo Traģēdijas kori, kas vienbalsīgi runā politiskās kopienas vārdā, ja šodien šī kopiena ir sašķēlusies tik daudz grupējumos ar dažādām vērtībām, ticībām, vēsturisko un mītisko izcelsmi. Kā tas ir iespējams laikā, kad valoda ir zaudējusi nozīmi?
Laikraksts De Morgen par Tragedia Endogonidia raksta: „Tas ir sapnis, pārnests uz skatuves. Tieši šī iemesla dēļ tas ir teātris, kas uzrunā ikvienu. Tie ir tēli, kas dedzina jūsu acis un sirdi.”
Epizodē BR.#04 Brisele, Kasteluči pieskaras indivīda un laika, indivīda un likuma attiecībām, divu cilvēku attiecībām un attiecībām ar sabiedrību, kurā tie ir spiesti eksistēt. Baltā marmora zālē ar spilgtām dienasgaismas lampām dzīvs un pacilājošs cilvēka ķermenis tiek pretstatīts pagātnes tēliem, uzspiestiem likuma un valodas rāmjiem. Bērna lēnprātība tiek konfrontēta ar policista nežēlību, bet katrā cilvēkā mītošais iemīlēšanās brīnums – ar turpat blakus plaukstošo slepkavniecisko instinktu. Viss ir mākslīgs, un tomēr – tik neaizmirstams un patiess.
Tas ir reizē mistērijas un sapņu teātris, nežēlības un maiguma teātris, ko vienlīdz spēcīgi iedvesmojis Semjuels Bekets, Antonens Arto, tautas pasakas un mīti. Šinī teātrī nav pašmērķīgas provokācijas, tikai vēlme parādīt cilvēka ķermeni tā esības trauslumā un traģiskās pieredzes tumsā. Mirdzošie vai tumšie, bet savā skaistumā vienreizējie tēli rada teātri, kas ir satraucošs, smags, izaicinošs, kas katram liek izdzīvot savu personīgo traģēdiju.
BR.#04 Brisele nav vienprātības teātris, kas nomierina, tas nedod atbildes vai skaidrojumus. Šis teātris nerunā vispār, jo Kasteluči tic „nepateikšanas” spēkam. Tomēr „nepateikšana” automātiski nenozīmē „klusumu”. Tos, kuri ir gatavi pieņemt izrādē pausto vēstījumu, šis teātris atbrīvo - liek zaudēt sevi, atkal atrast sevi un aiziet brīvam. „Vienam. Kopā un tomēr vienam.”